Latviešu politiskā nacionālisma ģenēze. Pirmais pasaules karš. Neatkarīgas Latvijas valsts izveidošanās

Jaunā strāva
Nozīmīgu vietu Latvijas vēsturē ieņem Jaunā strāva – demokrātiskās latviešu inteliģences idejiska kustība, kura 19. gadsimta 80. un 90. gados avīzē „Dienas lapa” un legālo biedrību jautājumu vakaros pauda demokrātiskās un sociālistiskās idejas.
Pirmais posms Jaunās strāvas historiogrāfijā ilgst līdz 1919. gadam, kad dominējošais ir agrīnais marksistiskais virziens, ko pārstāv J. Jansona-Brauna, P. Stučkas, P. Kalniņa, J. Ozola, A. Birkerta raksti. Jauns posms sākas 1919. gadā un ilgst līdz 1940. gadam. Uz agrīnā marksisma virziena bāzes izveidojas sociāldemokrātiskais un latviešu padomju historiogrāfijas virziens. Sociāldemokrātiskā virziena galvenie autori ir F. Cielēns, Rainis, J. Augškalns-Aberbergs, A. Birkerts.
Svarīga vieta kustības historiogrāfija ir tās tiešajiem priekštečiem 80. gados un 90. gadu sākumā. Pirmo nopietno soli šajā virzienā vēl I pasaules kara gados spēra A. Birkerts, runādams par savdabīgu 80. gadu progresīvo ideoloģiju un dzejnieku Veidenbaumu kā vieno no šīs ideoloģijas paudējiem. Taču par galveno tiešo priekšteci uzskatāms F. Bergmanis kā avīzes „Dienas lapa” pirmais redaktors. …