Recenzija par Viļa Lāča stāstu "Vēlais pavasaris"

Jūlija Lindiņa – skaista, gudra, sapņotāja, čakla, noslēpumaina, kautrīga. Ļoti patstāvīga meitene, ticēja īstai mīlestībai, jo aizbēga no ģimenes, kad viņu gribēja izprecināt bagātam vīrietim, kuru viņa nemīlēja.
Haris Lindiņš – skaists, gudrs, muzikāls, ātri aizsvilstas dusmās. Ļoti muzikāls cilvēks, nebija lepns un paslavēja citus, kas centās sevi noliegt.
Jānis Lindiņš – iedomīgs, savtīgs, mantkārīgs, gudrs, pārdomāja, katru savu darbību, īpaši naudas izteiksmē. Ļoti izdabāja savai mātei, jo no tās varēja iegūt labu kapitālu.
Māra Kalve – muzikāla, gudra, skaista. Ļoti kautrīga, centās būt pastāvīga. Neieklausījās citu teiktajos padomos.
Vecmāmiņa – gudra, mīļa. Cīnījās par savu mazdēlu, lai viņam ir laba nākotne.
Autora pozīcija – cilvēkam ir jāizprot sevi, jāspēlē sevi kā mūzikas instrumentu. „Kupli salapojis bērzs met ēnu pāri tai vietai, tur ir krēsla un klusums. Klusumā var dzirdēt, kā cilvēka dvēsele skan.”
Valoda – teksts ir pilns ar tajā laikā tautā lietotajiem izteicieniem, frazeoloģisku vārdu savienojumiem, salīdzinājumiem, arī parunām un sakāmvārdiem. Tajā arī ir izteiktas daudzas atziņas. (piemērus skatīt zemāk)
Atziņas
„Katrs ceļš kaut kur noved. Tikai tas, kas sūno tumsā, nekur nenonāk. ”
„Klusumā var dzirdēt, kā cilvēka dvēsele skan.”
…