Postkomunisma reģionā ir aptuveni trīsdesmit neatkarīgas valstis un daudz atšķirīgu kultūru un reliģiju, līdz ar to identitāte ietekmē korupciju konkrētā valstī. Ikdienas realitāte komunisma laikā ir veidojusi politiskos ieradumus un attieksmi, kas centrējās uz personiskām interesēm un lietu kārtošanu ar neoficālām metodēm. Visvairāk korupciju nosoda Austrumāzijas sabiedrības, tām seko Rietumu demokrātijas un Āfrikas sabiedrības.
Pieminot godīgumu, dažs labs domā, ka būt godīgam „neatmaksājas” un viņa godīgumu attaisno elites korumpētā rīcība. Postkomunisma reģionā liela sabiedrības daļa uzskata, ka korupcija plaši ir izplatīta un ar to ir grūti cīnīties. Tipisks ir jauna Latvijas muitnieka teiktais, ka Latvijā domā, kā izdzīvot šodien, nevis par to, cik laba vai slikta tā korupcija ir valstij vai nākotnei un, ja pārtraukšot to darīt, tad cietējs būs pats, jo visi citi to
dara un tas esot izdevīgi. Daudzi, kas iesaistās ikdienas korupcijā, izmanto līdzīgus savtīgus
argumentus, lai, piesaucot citu korumpētību, attaisnotu savu negodīgumu. Daži apgalvo, ka, apejot traucējošus likumus, kļūst cilvēciskāka valsts pārvaldes un tieslietu sistēma, kas iedzīvotāju skatījumā ir neatsaucīga un represīva. Turpretī, korupcijas eksperti uzskata, ka pretkorupcijas kampaņas nevar gūt sekmes bez sabiedrības atbalsta. …
