Domraksts par Rūdolfa Blaumaņa noveli "Nāves ēnā"

Kopumā novelē man ļoti patika tas, kā autors bija attēlojis zvejnieku pārdomas, iekšējo cīņu momentus, un „iepinis” pa vidu arī dabas attēlojumus un nelielus spriedzes momentus. Novelei sērīgu noskaņu piešķīra tās negaidītais nobeigums – izglābās lielākā daļa no zvejniekiem, bet uz ledus gabala palika Kārlēns, Grīnvalds un vecais Dalda. Mani aizkustināja Daldas rīcība, kad viņš neļāva savam dēlam palikt uz ledus, un izvēlējās palikt pats, bet dēlu aizsūtīja uz laivu. Šāda rīcība bija patiesi sirsnīga un nesavtīga, un es augstu vērtēju tādus cilvēkus, kas spēj upurēties, lai glābtu un pasargātu citus.
Pēc „Nāves ēnā” izlasīšanas, man nācās vēl ilgi pārdomāt visus notikumus tajā, jo nobeigums, kas tā arī nebeidzās, liek mums pašiem izdomāt savas beigas. Novele atstāj...pelēkas dūmakas iespaidu par sevi. Tā ir interesanta, tajā ir daudz pārdomu – ne tikai noveles varoņu, bet arī mūsu pašu domas un vērtējums, kas ir nepieciešams, lai novele peldētu mūsu atmiņās kā tas vientuļais, tik ļoti vientuļais ledus gabals jūrā, uz kura tomēr bija dzīvība, uz kura mūžīgi mājoja cerība...

…