Elpošana kā runas enerģētiskā bāze saziņā

Elpošana nav tikai sarežģīts, nepārtraukts bioloģisks process, kura rezultātā dzīvajā organismā notiek gāzu (slāpekļa un skābekļa) apmaiņa, enerģijas nodrošināšana u.c. organismam nozīmīgi procesi. Elpošanai ir arī būtiska loma balss veidošanā, un tā uzskatāma par vienu no nosacījumiem runas prasmju apguvei.[1.,120.]
Ja plaušās nav gaisa, tad nav iespējams ietrīcināt balss saites, radīt skaņas, runāt. Tāpēc balss izkopšana ir nesaraujami saistīta ar elpošanu.
Elpa pārvēršas skaņā. Elpošanas ceļš sākas ar degunu, aizdeguni balseni. Tās lejasdaļā ir elpvads, kas tālāk sadalās divos bronhos, tie savukārt veido sīkākus sazarojumus, kuru galos ir niecīgi paplašinājumi (alveolas), kur notiek gāzu apmaiņa. Plaušas ir līdzīgas sūklim, ko var saspiest, bet kas tūlīt atkal izplešas, izspiestā gaisa vietā piepildoties ar svaigu. Kā dzīvības uzturētāja elpošana notiek automātiski, arī miegā, kad elpa ir īsa un sekla.
Skaņu radīšanai ar to nepietiek. Runātājam, vārda māksliniekam, jāmācās elpot apzināti. Jāpanāk mērķtiecīga elpas izmantošana runā. Jāiemācās pauzēs ievilkt elpu, kad tās ir par maz, un jāsargās, lai tās nebūtu par daudz, vairāk nekā nepieciešams teikuma vai teikuma daļas izrunāšanai, lai nerastos tā saucamā pārelpa, lieka dvešana.…