Funkcionālismam ir vairāki skaidrojumi. Viens no tiem ir: funkcionālisms
ir socioloģiskās teorijas, kas sociālās institūcijas, galvenokārt, izskaidro ar funkcijām, ko tās veic, bet sociālo darbību – ar sekām, ko tās atstāj uz citu darbību, institūcijām vai visu sabiedrību kopumā. Sabiedrību šīs teorijas analizē kā veselumu, kā mijiedarbībā esošu daļu pašregulējošu sistēmu.
19.gs. sociologi sabiedrību aplūkoja, izmantojot, t.s., organisko analoģiju – sabiedrībai, tāpat kā organismam, visas daļas ir savstarpēji saistītas, cita citu ietekmē un nodrošina veseluma dzīvotspēju. Tās sadarbojas, lai apmierinātu dažādas sociālās vajadzības.
40. – 50. gados socioloģijā dominēja strukturālais funkcionālisms (Tolkots Pārsons), kas sabiedrību aplūko kā sociālu sistēmu, kuras struktūru darbība ir vērsta uz tās saglabāšanos un iekšēju integrāciju. Sociālajā mijiedarbībā cilvēki rīkojas atbilstoši sabiedrībā valdošajām vērtībām un normām. Ja funkcionēšana atbilst gaidāmajam, tad valda kārtība.
60.gados un vēlāk funkcionālisma dominance samazinājās. Funkcionālismu kritizēja par konservatīvismu, pārlieku koncentrēšanos uz sociālo kārtību, līdzsvaru un stabilitāti, nespēju apmierinoši izskaidrot sociālās pārmaiņas un konfliktus. [1.].
Vēl viena funkcionālisma definīcija ir – funkcionālisms ir sociālo un kultūras fenomenu analīze saistībā ar funkcijām, ko tie veic sociālā un kultūras sistēmā.
…
