Eiropas Savienības ekonomiskā politika

Ekonomiskās integrācijas problēmas ES ir kļuvušas tik neatliekamas, izšķirošas un pretrunīgas, ka spēcīgāko ekonomisko spēku līderi (Vācija, Francija un Apvienotā Karaliste) ierosināja jaunajai Komisijai (2004.-2009.gadam) veidot separāta pilnvarotā – Komisijas priekšsēdētāja vietnieka posteni, kura kompetencē būtu uzņēmumu un rūpnieciskās ražošanas problēmas.
1950.gada 9.maijā Roberts Šūmans izveidoja deklarāciju, kas pauda stingru politisku viedokli – 9.maijs tiek atzīmēts kā Eiropas diena. 195.gadā izveidojās „Mazā sešinieka Eiropa” – Eiropas Ogļu un tērauda kopiena, kas izveidoja arī vienotā tirgus pamatus, bet tikai diviem produktiem. 1957.gada martā šīs pašas valstis turpināju savu sekmīgo darbību un Romā parakstīja Eiropas Kopienas dibināšanas līgumu, kas savukārt kļuva par pamatu Eiropas ekonomiskajai uzbūvei, tādā veidā nodrošinot sākotnējo platformu tālākai ekonomiskai integrācijai. Šī integrācija virzījās uz priekšu, parakstot vairākus Eiropas līgumus, piemēram, Vienotās Eiropas akts (1967.gada jūlijs), ESL (1993.gada novembris), Amsterdamas līgums (1999.gada maijs) un Nīcas līgums (2003.gada februāris).
Rezultātā ir radušās galvenās ES integrācijas sfēras, kurām bija pārliecinoša ekonomiskā loma: muitas savienība, kopējais tirgus, ekonomiskā un monetārā savienība, kooperācija politiskajās, aizsardzības, iekšējās un juridiskajās lietās.
Par vienu no svarīgākajiem ekonomiskās integrācijas virzieniem kļuva kohēzija, kas paredz harmonisku reģionu attīstību un konverģenci un kas noteica Baltijas valstu ekonomiskās politikas pamatvirzienus.…