3.2. Atšķirīgais
Ēku izvietojums Vidzemes sētā bija samērā brīvs, šeit nevar runāt par kādu noteiktu principu vai izplatītu tipveidu. Vidzemnieki būvēja lielākas, plašākas un ietilpīgākas ēkas nekā latgalieši, taču ēku ārējās formas (logi, durvis, zelmeņi), man šķita arhitektoniski neizteiksmīgas, es pat teiktu - askētiskas, bez īpašas dekoratīvas apdares un rotājuma. Savukārt Latgales saimnieks grezni apdarināja ēkas logus, izrotāja durvis un zelmeņus. Šāda ēkas apdare piesaista ikviena apmeklētāja skatu un iepriecina katru mākslas cienītāju. Taču pašas ēkas latgaļu senčiem ir vienkāršākas, mazākas, primitīvākas un arī nabadzīgākās.
Latgalē ir retums Vidzemē tik ierastās klētis, tāpat par Vidzemei tik ļoti raksturīgo riju, Latgalē pat nav runas.
Vidzemes sēta un tās koka arhitektūra man palika atmiņā kā klusa un atturīga. Dzīvojamā māja, saimniecības ēka un kūts ir neuzkrītošas, iegrimušas kokos, klēts paslēpusies dārzā, bet augstākā, redzamā vietā dominē brīvi stāvošā rija. Sēta šajā novadā izskatās plašāka, bagātāka nekā Latgales novadā.
Savukārt Latgales sētā ēkas ir cieši piekļāvušās viena otrai, grupējas ap pagalmu, kas no visām pusēm iežogots, iekļūt sētā var tikai caur vārtiem. Augļu dārzs un koki sētas tuvumā ir retums. Līdz ar to saimniecības kopskats ir samērā kails un neiepriecinošs, es pat teiktu, saspiests un bez plašuma.
Es piekrītu, ka latvieša sētā nav izteiktu ērtību, koka ēkas ir vienkāršas, pieticīgas un arhitektoniski neizteiksmīgas. Taču latviešu lauku sētas klusais mājīgums, latvieša mīlestība uz zemi, uz savu tēva sētu, apkārtējo dabu ir dziļi iesēdusies katra latvieša sirdī. Aizvien no jauna latvietis atgriežas savā tēva sētā, lai celtu un atjaunotu savas ģimenes svētnīcu – lauku sētu.
…
