Farēru salas ir salu arhipelāgs Atlantijas okeāna ZA daļā starp Lielbritāniju un Islandi.
Farēru salas atrodas Eiropas ziemeļu daļā un pieder pie Ziemeļeiropas reģiona. Salu ģeogrāfiskās koordinātes- 62 grādi Ziemeļu platums un 7 grādi Rietumu garums. Tās atrodas „pusceļā” starp Skotiju un Īriju. Farēru salas atrodas uz Vaivila Tomsoana zemūdens kalnu grēdas, kas savieno Grenlandi ar Skotiju, un šī grēda ir arīdzan robeža starp diviem okeāniem- Ziemeļu ledus un Atlantijas okeānu. Salas apskalo Golfa straume.
Lielums
Farēru salu arhipelāgu veido pavisam 18 salas, kuru kopējā platība ir 1399 km2. Arhipelāgs ir 113 km garš ziemeļu –dienvidu virzienā un 75 km plats austrumu- rietumu virzienā. Lielākās arhipelāga salas ir Streimora, Eistroja un Suvuroja. Krasta līnijas garums sasniedz 1100 km un uz salām nav tādas vietas, kuras no okeāna būtu tālāk par 5 km- tik dziļi sauszemē iestiepjas šaurie garie līči, kas veido fjordus un līčus.
Ģeoloģiskā uzbūve un reljefs
Visām arhipelāga salām ir vulkāniskas izcelsmes un tās sastāv no vulkāniskajiem iežiem- bazaltiem un tufiem, kas, savukārt, veido salas plato, virs kura paceļas smailas un asas smailes. Arhipelāgs ir sācis veidoties pirms 30 miljoniem gadu.
Salu plato atrodas 300 m virs jūras līmeņa, bet lielākā smaile paceļas 882 m v.j.l- tas ir Slataratindūra kalns Eistrojas salā. Arhipelāda ZR daļā ir ļoti daudz klinšainu virsmu. Krasti ir stāvi un līčaini.
Ģeoloģiskā uzbūve ir ļoti vienkārša- slāņotie bazalti kopumā veido 4270m biezu slāni. Bazalta slāņi mijas ar vulkānisko tufu slāņiem, bet Mikinesas un Suduri salā- ar māla un ogļu slāņiem. Bazalta slāņa biezums pieaug arhipelāga austrumu virzienā, kas liecina par intensīvākiem vulkānisma procesiem tieši salu austrumos.
Bazalta plato veidošanās laiks ir oligocēna un miocēna periods (apm. pirms 60. milj. gadu), un šis plato stiepjas no Grenlandes līdz Skotijai. Uz šī plato paaugstinājuma atrodas ne tikai Farēru salas, bet arī Islande.
Salas veidojošie bazalti un tufi ir ļoti ielā mērā pakļauti erozijai un denudācijai. Tā, piemēram, 1876. gadā Streimoras salā nogruva milzīgs daudzums bazaltisko iežu, aprakdami plašas lauksaimniecības teritorijas, kas salās ir īpaša vērtība, jo lauksaimniecībai piemērotu teritoriju ir ļoti maz.
Klimats
Salās valda tipisks subarktiskais jūras klimats ar maz izteiktām ziemas un vasaras temperatūru svārstībām. Visaukstākā ziemas mēneša marta vidējā temperatūra ir +30 C, bet vissiltākā vasaras mēneša jūlija vidējā temperatūra ir + 110 C. Liela nozīme salas klimata veidošanā ir Golfa straumei, kuras siltās un ar mitrumu piesātinātās gaisa masas saduras ar aukstajām un sausajām arktiskajām gaisa masām, rezultātā veidojot miglu, spējas lietusgāze un vētras praktiski visu gadu. Ziemā jo īpaši ir liels gaisa mitrums, kas sekmē biezu miglu veidošanos. Tikai gada siltajos mēnešos- jūlijā un augustā gaisa temperatūra ir augstāka nekā okeāna ūdens temperatūra, pārējā gada laikā ir otrādi un šīs ūdens un gaisa temperatūru atšķirības arī ir par iemeslu biežajām miglām. Miglas ir ļoti bīstamas kuģiem, kas mēģina piestāt salu krastos, tomēr vienīgais reālais kuģu drauds Sunbiarstreinūras klints Munkenas salā.
Gada laikā vidējais nokrišņu daudzums sasniedz 1500 mm, ziemā nokrišņi izkrīt spēcīgu lietusgāžu veidā. Sniegs uzsnieg bieži un ļoti ātri nokūst, lai gan kalnu virsotnēs tas saglabājas līdz pat pavasarim. Neskatoties uz to, ka sniegam ir īslaicīgs raksturs, reljefa pacēlumos var veidoties lavīnas, kas apdraud apdzīvotas vietas. Nokrišņu maksimums vērojams no oktobra līdz martam, kad nokrišņi izkrīt 3 dienās no četrām. Nokrišņu sadalījums visā arhipelāga teritorijā nav vienmērīgs- augstākā salu ziemeļu daļa saņem vairāk nokrišņu nekā zemāk esošā salu dienvidu daļa.…
