Gan nacionālie, gan starptautiskie tiesību akti nosaka vecāku absolūto pienākumu gādāt par bērnu audzināšanu, bērnu tiesību un interešu aizstāvību un labklājību, bērnu interešu prioritātes principu, kā arī paredz pienākumu valstij sekmēt bērnu tiesību ievērošanu.
Visos laikos vecāku pienākums uzturēt savus bērnus ir bijis nepārprotami svarīgs jautājums. Taču ikdienā darba autorei neskatoties uz likumos noteiktajām normām, jāsastopas ar gadījumiem, kad vecāki savā attieksmē pret bērniem pārkāpj bērnu tiesības saņemt uzturu. Turklāt, apziņa rūpēties par saviem bērniem nenāk no sirds, tādejādi, ir nepieciešams mehānisms, kas piespiež vecākus pildīt savus pienākumus.
Bakalaura darba temats ir ļoti aktuāls un nozīmīgs, ņemot vērā arī to, ka uzturlīdzekļu piedziņas lietas ietver lielu daļu no tiesās izskatāmo civillietu kopskaita un šī tendence turpina pieaugt.
Valsts garantēti uzturlīdzekļi katram bērnam Latvijā tādā vai citādā veidā var pozitīvi kaut nedaudz ietekmēt bērna dzīvi, jo cik materiāli nodrošināti un pilnvērtīgi uzturēti viņi augs savā bērnībā, tikpat pilnvērtīgu viņi veidos nākotnes sabiedrību. Arī Latvijas Republikas Satversmes 110.pants nosaka, ka „valsts aizsargā un atbalsta laulību starp vīrieti un sievieti, ģimeni, vecāku un bērna tiesības.” No minētā ir secināms, ka Latvijā bērna tiesībām ir jābūt ievērotām visaugstākajā līmenī.
Ir jāpiebilst, ka pēc tiesas nolēmumu likumīgā spēkā stāšanās vēl netiek nodrošināta tiesību atjaunošanās, ar to Civilprocess nebeidzās. Tālāk seko sprieduma izpildes daļa, pēc kuras izpildes var teikt, ka tiesības ir atjaunotas un lieta ir pabeigta. Kā rezultātā ir pilnībā jāpiekrīt V.Bukovska atziņai, ka “tiesas spriedumam, ar kuru prasība apmierināta, pat ja tas stājies likumīgā spēkā, nav nekādas nozīmes, ja to nevar izpildīt.” Savukārt nolēmumu savlaicīga un pienācīga izpilde nodrošina demokrātisku sabiedrības un indivīdu savstarpēju interešu saskaņošanu, kā arī sociālā taisnīguma nodrošināšanu.
Šo nolēmumu izpildē valsts iestājās ar savu piespiešanas mehānismu, ko saskaņā ar likuma “Par tiesu varu” 1064 pantu veic zvērināti tiesu izpildītāji, uzraugot nolēmumu izpildi, kur viens no prasības veidiem ir uzturlīdzekļu piedziņa, kas arī šī bakalaura darba ietvaros tiks apskatīts, bez tam pamata akcentu liekot uz zvērinātu tiesu izpildītāju darbu uzturlīdzekļu piedziņā bērniem. Taču apskatot šo uzturlīdzekļu veidu, netiks piemirsts pieminēt arī uzturlīdzekļus, kurus tiesa saskaņā ar Civillikuma 95. pantu, uzliek par pienākumu maksāt tam laulātajam, kurš ir veicinājis šķirto dzīvi.
Bakalaura darba mērķis ir izanalizēt tiesību aktus un uzturlīdzekļu piedziņas tiesisko regulējumu Latvijā, izpētīt tiesu praksi un ar zvērinātu tiesas izpildītāju darbību uzturlīdzekļu piedziņas procesā un ar to saistītās problēmas, kā arī izpētīt uzturlīdzekļu piedziņas mehānismu Lietuvā un tā tiesisko problemātiku salīdzinājumā ar Latviju. Tādejādi, mērķis ir apzināt problēmas, kas ir saistītas ar uzturlīdzekļu piedziņu un piedāvāt to iespējamos risinājumus.
Bakalaura darba mērķa sasniegšanai veicamie uzdevumi:
• Lai atklātu uzturlīdzekļu piedziņas piespiedu izpildes procesuālo kārtību un ar to saistītās problēmas, apskatīt un izanalizēt vispārējā un speciālās tiesību normas, kas ir piemērojamas konkrēti uzturlīdzekļu piedziņas lietās;
• Apskatīt uzturlīdzekļu piedziņas neiespējamības tiesiskās sekas – Uzturlīdzekļu garantiju fonda tiesisko statusu un lomu kā uzturlīdzekļu maksātājam un piedzinējam;
• Atspoguļot zvērinātu tiesu izpildītāju darbības nozīmīgumu uzturlīdzekļu piedziņas procesā, apzinot galvenās problēmas, kuras kavē efektīvu tiesas nolēmumu izpildi uzturlīdzekļu piedziņas lietās.
• Novērtēt uzturlīdzekļu piedziņas tendences Latvijā un apskatīt uzturlīdzekļu piedziņas mehānismu Lietuvā un tā tiesisko problemātiku salīdzinājumā ar Latviju.
Lai izpildītu augstāk minētos uzdevumus un sasniegtu izvirzīto mērķi bakalaura darba autores izvēlētās pētniecības metodes, ir pētnieciskā, izziņas un salīdzinošā metode.
Bakalaura darba tēmas analīzei un pētniecībai, autore kā bāzi ir izmantojusi: Latvijas Republikas, Lietuvas Republikas un starptautiskos likumdošanas aktus saistībā ar bērnu un vecāku savstarpējām attiecībām, speciālās tiesību normas, kas attiecas uz uzturlīdzekļu nodrošināšanu un piedziņas kārtību, vēsturisko zinātnisko literatūru, tiesu nolēmumus saistībā ar uzturlīdzekļu piedziņu, dažādus publicistikas un plašsaziņas līdzekļu materiālus, kā arī autores personīgo pieredzi.
Bakalaura darba pētīšanas priekšmets ir uztura došanas saistības tiesiskās attiecības starp vecākiem un bērniem, kā arī darba autore nedaudz pieskarsies arī uztura došanas saistībām laulātajiem.
