Servitūts ir tiesība uz svešu lietu ar kuru īpašuma tiesība uz to ir lietošanas ziņā aprobežota kādai noteiktai personai vai noteiktam zemes gabalam par labu (1130.p.)1Taču tas apgrūtina tikai pašu lietu, bet ne tās īpašnieku, tādēļ par servitūtu nevar būt lietas īpašnieka personisks pienākums. Servitūts neietekmē īpašuma tiesību uz kalpojošo lietu pēc to būtības, jo servitūta nodibināšana neatdala atsevišķas īpašnieka subjektīvās tiesības un nepiešķir tās servitūta tiesīgajam. Kalpojošās lietas īpašnieks attiecībā pret trešajām personām saglabā savu iepriekšējo tiesību pilnu apjomu. Viņš nezaudē savas tiesības pat attiecībā pret servitūta tiesīgo, bet tikai tiek atbīdīts otrajā plānā. Šī iemesla dēļ, piemēram, tie augļi, kurus nesavāc servitūta lietotājs, kļūst par kalpojošās lietas īpašnieka īpašumu. Servitūta mērķis ir nodrošināt labumu noteiktai personai vai noteiktam zemes gabalam, tāpēc tas nav atdalāms no noteiktās personas vai no valdošā zemes gabala un to nevar pārnest uz citu personu vai citu zemes gabalu. Nav pieļaujama ne vien servitūta tiesību nodošana, bet arī tā faktiskas izlietošanas nodošana, bet izņēmums ir lietojuma tiesības. Servitūts ir lietu tiesība. Atšķirībā no tādām lietojuma tiesībām, kuras izriet no līgumiem (nomas, patapinājuma u.tml.) vai citām saistībām (svešas lietas izmantošanas bez īpašnieka piekrišanas u.tml.), servitūts apgrūtina pašu lietu, nevis personu, tādēļ par servitūta priekšmetu nevar būt kalpojošās lietas īpašnieka personisks pienākums (1134.p.). Mainoties lietas īpašniekam, citas personas tiesība uz lietu paliek spēkā.2 Servitūta tiesiskajā attiecībā izšķir valdošo un kalpojošo jeb apgrūtināto lietu, kas lietošanas ziņā ir aprobežota. Valdošās lietas īpašnieka tiesība uz servitūtu dod viņam zināmas tiesības uz kalpojošo lietu un tādejādi aprobežo kalpojošās lietas īpašnieka tiesības.3 Bet, ja rodas šaubas par servitūta apmēru, jāpieņem, ka aprobežojums pastāv vismazākajā apjomā. Kalpojošās nekustamās lietas īpašniekam jāatvēl servitūta izlietotājam arī visas tās blakus tiesības, bez kurām nav iespējams izlietot galveno tiesību, kaut arī no šīm blakus tiesībām izrietētu atkal īpašs servitūta veids. …
