Renesanse, intelektuālā uzplaukuma un humānisma periods, veicina mākslas, filozofijas un zinātnes augšupeju Itālijā starp viduslaikiem un jaunajiem laikiem 15. un 16. gs. Ar vārdu “renesanse” (itāļu val. – rinascita) kopš kvatročento (15.gs) apzīmē antīkās grieķu un romiešu kultūras atjaunošanos. Cildenā nacionālā pagātne, kas vispirms pētīta literatūrā, tad senatnes pēdās un visbeidzot mākslinieciskajā jaunradē kā pretstats viduslaikiem, kalpo par modeli jaunajai sabiedrībai.
Šajā intelektuālajā kontekstā glezniecības atdzimšana vērojama vispirms Florencē, kur ap 1425. gadu to aizsāk Mazačo, bet vēlāk izplatās arī citās Itālijas pilsētvalstīs. Renesanse savu kulmināciju piedzīvo Florencē, Romā un Venēcijā činkvečento (16.gs).
Renesanses māksla smeļ savu vitalitāti aristokrātiskajās pilsētās, kamēr citviet Eiropā vēl mīt bruņniecība un feodālisms. Medičī Florencē, Sforcas Milānā, pāvests Romā un Montefeltro hercogs Urbīno krāšņumā cenšas sacensties savā starpā. Šādos konkurences apstākļos mākslinieki nepagurstoši ceļo no valsts uz valsti, lai stādītos priekšā aizvien jauniem mecenātiem un pilnveidotu savu intelektuālo, kā arī tehnisko bagāžu.
Mākslinieki mēģina izpatikt oficiālajiem pasūtītājiem (prinčiem) vai privātām ģimenēm, tādām kā Skrovenji, Padujā un Ručellai Florencē, piemērojot savu rokrakstu viņu prasībām. Gleznieciskie jauninājumi, kas attīstījušies šajā laika periodā veido Rietumu glezniecības pamatu līdz pat 20.gs.
…
