Eseja par J.V.Gētes darbu "Jaunā Vertera ciešanas"

Pēc Gētes Vertera modeļa rodas jauns sentimentālisma virziens - verterisms1, ko, manuprāt, var uzskatīt par sentimentālisma augstāko, sakāpinātāko pakāpi. Varoni plosa tik spēcīgas jūtas, ka viņš būtībā vairs nav spējīgs dzīvot nežēlīgajā pasaulē, skumju pārņemts tas dzīvo, lai mirtu. Vertera gadījumā šis postošais spēks ir nepiepildītā mīlestība pret Loti. Nespēdams ar to samierināties Verters slīgst aizvien dziļākā pašaustīšanā, līdz beidzot skaidri apzinās nāvi kā savu vienīgo atpestīšanas iespēju. Vēstulēs Vilhelmam Verters atklāj kā vienaldzība sāk nomākt viņu, neļaujot vairs saskatīt pasaulē skaisto, kas varētu remdināt viņa ciešanas.
Vertera vēstules Vilhelmam veido darba pamatu, kuram kā papildinājums pievienotas nedaudzas vēstules Lotei un Albertam, kā arī tādas, kurām nav noteikta adresāta.
Tas, ka daiļdarbs sarakstīts vēstuļu formā, ļauj to pievienot epistulas2 žanram, jo, lai gan to pamatoti var nosaukt par romānu – darbs atklāj lielu, nozīmīgu posmu varoņa dzīvē, ataino tā attiecības ar laikmetu un sabiedrību – tieši vēstuļu formāts tam piešķir specifisko emocionālo piesātinājumu. Ar vēstules palīdzību autors šķietami nepastarpināti uzrunā lasītāju, ļaujot tam ielūkoties varoņa dvēseles dzīlēs. …