1940.g. Vācija atkārtoja tādu pašu gājienu kā 1914.g. caur Beļģiju iebrūkot Francijā. Francija krita. Hitleram atlika 3 iespējas: sakaut Lielbritāniju, noslēgt miera līgumu ar Lielbritāniju vai mēģināt iekarot Padomju Savienību, sagrābjot tās resursus. Hitlers izmēģināja pirmās 2 iespējas. No sākuma viņš aicināja britus atdot pirmskara vācu kolonijas un nejaukties kontinenta lietās, pretī solot garantijas. Lielbritānija šīs garantijas neuztvēra nopietni, tāpēc Hitlers ķērās pie otras iespējas - mēģināt sakaut britu gaisa spēkus, tomēr šis plāns neizdevās vācu desantu kuģu trūkuma dēļ. Hitlers atkal bija sākuma pozīcijā un viņa plāni pievērsās Padomju Savienībai.10 Tomēr vispirms viņš gribēja pierunāt Padomju Savienību kopīgam uzbrukumam Lielbritānijai. Staļins nesamierinājās. Kamēr Hitlers vēl bija aizņemts Francijā, Staļins pieteica Rumānijai ultimātu un tajā pašā laikā arī iekļāva Baltijas valstis Padomju Savienībā. Lai nomierinātu Vācija, Staļins tai turpināja piegādāt kara izejmateriālus.
Vācija bija kļuvusi par varenāko valsti Centrāleiropā un paziņoja, ka nepacietīs nekādu padomju ekspansiju ārus slepenajā protokolā paredzētās. Padomju un vācu karaspēks sāka stīvēties viens ar otru visā Eiropas garumā. Lai nebūtu nekāda iegansta agresijai, Staļins neļāva priekšējās padomju militārajās vienībās noteikt kaujas gatavību.
Viņš ignorēja arī britu un amerikāņu brīdinājumus par gaidāmo vācu uzbrukumu. Staļins bija satriekts par Vācijas kara pieteikumu. 1941. gada 22. jūnijā Vācija uzbruka PSRS.
4. Kādi bija demokrātisko Rietumu valstu realizētās „nomierināšanas politikas” cēloņi un sekas?
Kad Hitlers bija ieviesis vispārējo karaklausību Lielbritānijas, Francijas un Itālijas starpā sāka briest kaut kas līdzīgs aliansei. Valdības vadītāji tikās Itālijā Strēzā. Valstis vienojās pretoties jebkuras Vācijas mēģinājumam mainīt Veŗsaļas līgumu ar spēku. Tomēr 2 mēnešus pēc konferences Lielbritānija pie reizes noslēdza jūras spēku līgumu arī ar Vāciju. Tas parādīja , ka tur, kur runa bija par pašas drošību, Lielbritānija drīzāk paļāvās uz divpusējiem darījumiem ar pretinieku, nevis uz saviem Strēzas partneriem. Šī psiholoģiskā pieeja vēlāk kļuva zināma kā „nomierināšanas” politika.11 Drīz pēc tam Strēzes vienošanās sabruka pavisam.
Pēc Reinzemes reokopēšanas Francija nomierināšanas politiku īstenoja piesardzīgi, savukārt Lielbritānija ar lielu degsmi.
…
