Grupas darbā saskatiju tādus sociālpsiholoģiskus fenomenus, kā sociālā fasilitācija (daži grupas locekļi vēl vairāk, nekā bija novērots ikdienā, centās paust savu viedokli un nostāju), sociālā slinkošana (uzskatot, ka dotais uzdevums nav realitāte un nekādas nāves briesmas nedreud, atsevišķi grupas locekļi ļāva pieņemt lēmumu viņu vietā) un informatīvi sociālā konformitāte (piekrita tam grupas loceklim, kurš sniedza visuzticamāko informāciju un apgalvoja, ka tā tas ir – viņš zina) (Reņģe, 2001, 136-156).
Atskatoties uz savu darbību semināra grupu darbā un analizējot to, secinu, ka es pildīju koordinatora lomu, jo centos koordinēt grupas darbību uz mērķa sasniegšanu un uzdevumiem tad, kad lielākā daļa grupas iesaistījās pārāk plašā diskusijā un novirzījās no mērķa – lēmuma pieņemšanas ierobežotā laikā. Es vienmēr ieklausos visos grupas locekļos, neatkarīgi no manas sociālās lomas, jo apzinos, ka katram ir savs viedoklis un patiesība ir kaut kur pa vidu. Ja it jāpieņem lēmums grupas ietvaros, vienmēr iesaku no sākuma katram grupas loceklim paust savu personīgo viedokli, ja jūtos pietiekami kompetenta, tad izskaidroju, kāpēc konkrētā gadījumā mans viedoklis ir vispiemērotākais. Dažreiz, pirms vēl izsaku savu viedokli skaļi, novēroju, kāda ir valdošā nostāja grupā, un vai manu vieodokli respektēs vai labāk šoreiz noklusēt. Bieži vien izvēlos kompromisu, jo, manuprāt, tad tiek ņemts vērā visu viedoklis un izdodas kopīgs grupas viedoklis, kuram vairāk vai mazāk priekrīt visi.
Lai pilnveidotu savu rīcību lēmumu pieņemšanas laikā, man būtu skaidrāk jaapzinās sava sociālā loma grupā un līdz ar to iāizvēlās piemērotāka rīcība. Būtu ieteicams izvērtēt gan savu, gan citu grupas locekļu viedokli objektīvi, ieklausoties ikviena viedoklī. (Reņģe, 2002, 150).
…
