Mans vērtējums par Raudupieti R.Blaumaņa novelē "Raudupiete"

Atverot grāmatu, iespējams, aizdomājamies par to, kas tad īsti ir rakstīts uz vāka. Bieži vien uz vāka, galu galā, ir pavisam cita aina, nekā uz lapas pusēm. Bet katram zināms senais frazeoloģisms, kurš vēsta, „neskati grāmatu pēc vāka”, tāpat kā, „neskati vīru pēc cepures”. Nozīme pavisam skaidra – katrai lietai un parādībai ir sava puse. Pat saulrietam ir divas puses. Diemžēl mēs neredzam tās abas. Bet varbūt par laimi, jo tad mums nāktos sastapties ar jauniem secinājumiem, kuri var izmainīt visu patiesību. R. Blaumanis, latviešu noveļu meistars, izcili parādījis cilvēku daudzšķautnainību. Atšķirot kārtējo lapu, tā ir ar savu domu, kurā atklājas kas jauns par Raudupieti kā personību.
Bēres nekad nav bijušas nekas patīkams. Pats par sevi saprotams, ka grūtību un bēdu priekšā cilvēks izmainās un ir savādāks. Raudupiete, manuprāt, bija bez jūtām, kurām nebija pamata. Manuprāt, viņa Raudupju saimnieku nebija arī iemīlējusi un bija kopā saimniecības un mantas dēļ. …