Sauszemes ainavas ir izpētītas vairāk par cita veida ainavām. Tās izceļas ar savu sarežģīto uzbūvi un lielo daudzveidību. To sastāvā ir iekļauti piezemes gaisa slāņi 30–50 m augstumā no zemes virsas, augu un dzīvnieku valsts, kā arī augsnes.
Minimālā ainavapvalka jauda (30–50 m) ir polārajos tuksnešos, aukstos arktiskajos un ļoti aukstās Antarktīdas oāzēs. Zeme polārajos tuksnešos ir pakļauta mūžīgajam sasalumam, kas atkūst tikai vasaras beigās apmēram 40 cm dziļumā. Aukstuma ietekmē uz zemes virsmas parādās plaisas, kas kopā ar zemes atvaru parādībām veido dažāda veida polizonālos veidojumus – akmens gredzenus un daudzstūrus. Virszemes un pazemes ledāju kušanai seko termokarsta procesi.
Polāro tuksnešu flora un fauna ir stipri reducēta. Veģetācijas periods ilgst ne vairāk kā 2–3 mēnešus, bet vidējā temperatūra vissiltākajā mēnesī – ne lielāka par +50C. Stipri izretinātā augu sega ir klāta ķērpjiem, sūnām, īpaši mitrās vietās, aļģēm un nedaudzām ziedaugu sugām. Augu valsts un auglība šeitīr niecīgas.
Salīdzinoši nabadzīgāka ir dzīvnieku valsts. No zīdītājiem rets dzīvnieks ir polārlapsa, lemings un ziemeļbriedis. Galvenokārt šeit dzīvo nevis zīdītāji, bet gan bezmugurkaulnieki – pārsvarā divspārnu kukaiņi.
Ar īpaši nabadzīgu biosfēru izceļas ļoti aukstās Antarktīdas oāzes, taču pat šeit ir atrastas dažas ķērpju sugas. Oāžu sālsezeri ir bagāti ar aļģēm un baktērijām.
No polārajiem tuksnešiem virzienā uz ekvatoru palielinās ainavapvalka daudzveidība, sarežģījas to struktūra un aug biosfēras produktivitāte. Šīs pazīmes ainavās savu maksimumu sasniedz mitrajos tropiskajos mežos.…
