Ekonomikas problēma ir atrast atbildes uz ekonomikas pamatjautājumiem: ko? (kādas preces un pakalpojumi jāsaražo un cik daudz), kā? (veids, kādā ražot preces un pakalpojumus) un kas? (kas saņems un patērēs saražotās preces un pakalpojumus, jeb preču un pakalpojumu sadale starp indivīdiem).1 Lai ražošana varētu pastāvēt, ir nepieciešami tās pastāvēšanas pamatnosacījumi. Latvijas Universitātes Ekonomikas un vadības zinību fakultātes asociētā profesore Veronika Bikse min, ka ražošanas pastāvēšanas pamatnosacījumi ir sabiedriskā darba dalīšana, kas dod iespējas ražot vairāk produktu, nekā to ir nepieciešams pašu patēriņam. Sāk ražot nevis sev, bet pārdošanai, tirgum. Darba dalīšana savukārt veicina darba specializāciju, ar kuru var sasniegt lielāku preču ražošanas apjomu un arī resursu efektīvu izlietošanu. Taču specializētā darba veicējs nespēj ar sava darba produktu tieši apmierināt savas vajadzības, tāpēc ir nepieciešama dažādu darba rezultātu apmaiņa, ražošanas un darba kooperēšana, kad ražotāji strādā cits citam. Kā neatņemams preču ražošanas pamatnosacījums ir tirgus un patērētāji, jo pretējā gadījumā ražošanai nav jēgas. 2
Sabiedrības attīstības gaitā ir pastāvējušas vairākas ekonomiskās sistēmas (saimnieciskās dzīves organizācija valstī vai noteiktā cilvēku sabiedrībā), kurām ir dažāda pieeja lēmumu pieņemšanā par resursu sadali:
1. Tradicionālā ekonomika. Ekonomika balstās uz tradīcijām un paražām, kurā visus saražotos vai arī tieši no dabas iegūtos produktus patērē paši ražotāji, viņu ģimenes locekļi savu vajadzību ražošanai. No kā var secināt, ka ražo tikai tik, cik pašiem vajag.
2. Brīvā tirgus ekonomika jeb liberālais vai neierobežotais tirgus. Resursu sadales process notiek tikai ar tirgus starpniecību. Dibinātāji Ā. Smits, D.Rikardo un Dž. Mills.
3. Komandekonomika ir tāda saimnieciskās dzīves organizācija, kur pastāv sabiedriskais īpašums uz ražošanas resursiem.
…
