Revolūcijas muzejs
Salvadoras tūrisma ainava nedaudz atšķiras no citām Centrālamerikas vastīm, jo šeit nav izteikta uzbanizācija, bet gan dabas un kulturas atstātais mantojums. Salvadoru ir plosījuši daudzi kari, pēdējais norisinājās no 1980.gada līdz 1992.gadam- Salvadoras pilsoņu karš. Šajā kara laikā bojā gāja 75 tūkstoši cilvēku. Pēdējos gados nedaudz netipisks tūrisma objekts ir bijušais „partizānu kapitāls”, kas atrodas kādā no bijušajiem štābiem. Šāda vieta ir kā muzejs, kur ir kaujas fotogrāfijas, artilērijas fragmenti, kaujas plāni. Šādas vietas ir diezgan depresīvas, tomēr vietējie uzēmumi gūst peļņu no šādām vietām. (lonelyplanet.com 2012, ER )
Secinājumi
Lai arī Salvadora ir ļoti maza valsts, tā tomēr mēģina rast iespējas, lai attīstītu tūrismu, jo valdība saredz šajā nozarē gūt peļņu. Manuprāt, galvenais ir iemācīties sadzīvot ar nepateicīgajiem dabas radītajiem šķēršķiem- vulkāmiem, zemestrīcēm, bet pats galvenais nepazaudēt ekoloģisko, dabisko, neskarto dabu. Uzskatu, ka tas šai valstij ir ļoti liels pluss un tieši tas var nest peļņu, jo cilvēki arvien vairāk meklē vietas, kur doties, lai aizbēgtu no visa, ikdienas rūpes nogurdina un tikai daba mums var dod šo enerģiju un spēku. Tomēr, kā lielu mīnusu es saskatu valsts nabadzību. Rakstā par Salvadoru, Inga Lenča atklāj, ka Salvadorā siltā klimata dēļ cilvēkiem nav vajadzīgs ziemas apģērbs, nav jādomā par pārtiku ziemā, jo augļi ir tuvajos kokos, kurus var izmantot un izmanto pārtikā, tāpēc cilvēki nestrādā. Viņi dzīvo primitīvās būdās, kurām reizēm nav viena siena. ( Inga Lenča. 2011, ER) Manuprāt, šāda cilvēku attieksme pret dzīvi ļoti iespaido vispārējo valsts attīstību uz nelabvēlīgu pusi. Iesaistot šos cilvēkus tūrisma attīstībā, šī valsts varētu kļūt daudz ietekmīgāka un kopumā bagātāka. Ģeogrāfiskais stāvoklis ir ļoti izdevīgā vietā, jo Centrālamerika savieno Ziemeļameriku ar Dienvidameriku. Es pavisam noteikti saredzu šai valstij izaugsmes iespējas un tūrisma attīstību nākotnē.
…
