Galvenās tēzes; Jaspersa viedoklis:
tas, kas tiek iepazīts tagadnīgi, labāk tiek saprasts vēstures spogulī;
vēstures filozofija nozīmē meklēt jēgu, vienotību pasaules vēstures struktūru;
vēsturē ir četri dziļi lūzumpunkti: prometējisks laikmets - valodu rašanās, darbarīku izgudrošana un uguns izmantošana; laika posms starp 5000. un 3000. gadu, kad radās senās augsti attīstītas kultūras Ēģiptē, Mezopotāmijā; laiks no 800. gada līdz 200. gadam, kad tika likts cilvēces garīgais pamats; 17. gs. - zinātniski tehniskais laikmets;
kristietim sakrālā vēsture ir nošķirta no profānās vēstures;
pasaules vēstures ass rodama starp 800. un 200. gadu pirms Kristus notiekošajā garīgajā procesā – radās cilvēks, ar kuru mēs dzīvojam joprojām (šis laiks tiek dēvēts arī par ass laiku);
cilvēces garīgā dzīve saistās ar ass laiku;
17. gs. zinātniski tehniskais laikmets ir otrs sākums, kas ir salīdzināms tikai ar darbarīku pirmo izgudrošanu un uguns izmantošanu;
17. gs. vēsture pirmo reizi kļūst par pasaules vēsturi, jo visa agrākā vēsture ir lokālo vēsturu agregāts;
jebkurš mērķis ir partikulārs, tas ir pagaidu, pārspējams mērķis;
ikvienam cilvēkam ir iespējams nepastarpinātas attiecības ar Dievu;
cilvēkbūmes augstāko iespēju sasniegšanas nosacījums ir cilvēces vienotība;
vienotība nav sasniedzama ar zinātnes racionālās vispārības starpniecību, bet gan iegūstama tikai vēsturiskuma dzīlēs.…
