Ekonomikas cikliskās attīstības teorijas un metodes. Ilgtermiņa ekonomiskās attīstības modeļi

Lai gan jebkuras valsts ekonomikai piemīt izaugsmes tendences, reālajā dzīvē pacēlumi mijas ar kritumiem – novērojam t.s. ekonomiskos ciklus.
Ekonomisko ciklu veido periodiskas ekonomikas svārstības laika gaitā, kad reālā kopprodukta pieaugumam seko tā samazinājums. Ekonomikas cikliskā attīstība tiek novērota, sakot ar 19. gs. pirmo pusi.
Attīstības paradoks.
Jau 19. gs. pirmajā pusē ekonomisti novērojuši paradoksālu parādību: Privātuzņēmēju centieni un reāli panākumi ražošanas izvēršanā galu galā atduras pret kādu barjeru, pēc kuras sakās ražošanas lejupslīde. Pēc stagnācijas perioda mokošās atelpas seko jauna augšupeja, ko pēc laika nomaina pretēja kustība uz krīzes atvaru. Šāda augšupeja un lejupslīde kopumā bija regulāra parādība, kas atkārtojās periodiski. Tas deva pamatu runāt par ciklisku attīstību kā par objektīvu likumsakarīgu procesu. Pētnieki konstatējuši, ka minētie augšupejas un lejupslīdes cikli aptver pēc ilguma dažādus laika posmus.
Ciklu klasifikācija.
Ekonomiskā zinātne mūsdienas izšķir:
1.garus ciklus jeb viļņus, kas aptver 40 – 60 gadus;
2.vidējus ciklus jeb viļņus, kuru ilgums ir 7 – 11 gadi;
3.īsus ciklus jeb viļņus, kas parasti ilgst aptuveni 3 – 3,5 gadus.
Par cikla garumu uzskatāms laiks, kurā ekonomika iziet cauri fāzēm. To var aprēķināt vai nu starp divām krīzēm, vai starp diviem vienam aiz otras sekojošajiem uzplaukumiem.
Divu vienādu ciklu nav. Ekonomiskie cikli atšķiras ne tikai pēc to ilguma, bet arī pēc to intensitātes. Lielās depresijas laikā ražošanas apjoms ASV samazinājās par 45%, bezdarba pieauga līdz 24,9%, bet 1960. gadā ražošana samazinājās mazāk nekā par 7,2 % un bezdarbs sasniedz 7,1%.…