Žoaness (Žoans)Frolo- gaišmatains skolnieks ar glītu, šķelmīgu sejiņu, arhidiakona brālis. Viņš bija attīstījies „slinkuma, nezināšanas un uzdzīves virzienā. Tas bija īsts velnēns, bezgala nepaklausīgs….. toties arī visai jocīgs un atjautīgs”, kas izraisīja smaidu brāļa sejā. Žoanam bija arī laba sirds, kaut arī trakulībās neviens nevarēja viņu pārspēt, viņš bija kļuvis izlaidīgs un jau sešpadsmit gadu vecumā apmeklēja prostitūtas. Grāmatas beigās viņš pievienojas Parīzes padibenēm, dodas kopā ar tām atbrīvot Esmeraldu no katedrāles. Viņu nogalina Kvazimodo, aiz kājām triecot pret mūri.
Pjers Grenguārs- dzejnieks, „liela augums, kalsnēja, bāla persona, gaišiem matiem, ar vēl jaunu, taču jau grumbām izvagotu seju, ģērbusies nodilušos, aiz vecuma spīdīgos melnos svārkos”. Viņš ‘”piederēja pie tiem cildenajiem un stingrajiem, līdzsvarotajiem un rāmajiem gariem, kas it visur prot pieturēties pie zelta vidusceļa”. Viņš ir Gonesas ciema kaktu advokāta dēls. Tēvu pakāruši un māti noslepkavojuši pirms divdesmit gadiem Parīzes aplenkuma laikā. No sešiem gadiem viņš ir bārenis, savu dzīvi pavadījis uz ielas. Sešpadsmit gados viņš izvēlējies vienīgo viņam piemēroto profesiju- kļuvis par dzejnieku un komponistu. Par laimi, kādu dienu viņš saticis godājamo Parīzes Dievmātes katedrāles arhidiakonu Klodu Frolo, kurš izglītojis viņu. Pjērs Grenguārs atgriežas pie dramaturģijas un gūst tur sekmes.
Febs Šatopers- kapteinis, karaļa strēlnieku priekšnieks. Ļoti dižciltīga dzimuma, taču piesavinājies jau nevienu vien sliktu karavīru paradumu- krogu apmeklējumus un vieglas uzvedības skaistuļu apciemojumus. Lai gan ģimene bija devusi izglītību un smalkas manieres, viņš pārāk agri bija aizgājis no mājām, iestājies garnizonā un viņa smalkums bija nodeldējies. Viņam patika lietot lamuvārdus, piedzerties . Viņš ir jauns cilvēks, diezgan cienīga izskata, mazliet iedomīgs un pašapmierināts, kura dēļ jaunās sievietes zaudē galvu. Viņš ir tērpies mirdzošā karaļa strēlnieku priekšnieka formā . Beigās viņš apprecas ar Flērdelisa de Gondelorjē jaunkundzi.
Kvazimodo- Parīzes Dievmātes katedrāles zvaniķis, kurls kļuvis no zvana skaņām. Viņš bija kroplis- „nesamērīgi liela galva ar sarainiem, rūsganiem matiem; starp abiem pleciem milzu kupris, kuru līdzsvaroja otrs- uz krūtīm; gurni un stilbi tik dīvaini izgriezti, ka kājas viņam varēja saskarties vienīgi ceļgalos un, skatoties no priekšas, atgādināja divus sirpjus ar savienotiem kātiem, platas pēdas, atbaidošas rokas un reizē ar šo kroplību kaut kāda draudīga fiziska spēka, veiklības un drosmes izpausme visā viņa stāvā”. Viņš izskatījās kā „sadragāts un slikti salodēts milzis”. Viņa seja bija „ar četrskaldņa degunu, pakavveidīgu muti , mazu kreiso aci, kuru pārklāj saraina, iesarkana uzacs, toties labā acs gandrīz pilnīgi pazūd zem milzīgas kārpas, greizi, šur tur iedragāti reti zobi, kreveļaina lūpa, pār kuru līdzīgi ilknim pārkarājas kāds zobs, šķelts zods”. Gars, kas mājoja šajā kroplajā miesā, bija tikpat kropls un nepilnīgs. Apmēram 4 gadu vecumā Kvazimodo bija atstājuši čigāni Esmeraldas (jeb mazās Agneses) vietā viņas mātei , kura, ieraugot šausmīgo radījumu, atstājusi. Pilsētas garīdznieks aizveda šo bērnu un ielika atradeņu silītē Parīzes Dievmātes katedrālē. Kad Klods Frolo- garīdznieks izņēma bērnu no maisa, tas bija patiesi neglīti kropls, taču vienlaikus dzīvotspējīgs un veselīgs. Viņš nosauca to par Kvazimodo, kas nozīmē vai nu par godu dienai, kad to atrada (tā saucās pirmā svētdiena pēc Lieldienām) vai arī, vēlēdamies parādīt, cik nepilnīgs kā cilvēks tas bija, jo Quasimodo latīniski nozīmē it kā, gandrīz. „Greizs, kuprains, līkām kājām bija šā vārda īstajā nozīmē tikai bezmaz cilvēks.”
Sava fiziskā kroplīguma un nezināmās izcelsmes dēļ viņš
