Mīlestība

„Mīlestība ir kompleksa, dinamiska intelektuālas gribas, emociju un tieksmju sistēma, kurā kā fokusā krustojas bioloģiskās un garīgās, intimās un sociālās pretešķības. Tā ir bioloģisku un garīgu tieksmju dialektiski spontāna, brīva izteiksme, kuras rašanos un arī pazušanu griba un prāts neprogrammē, bet tikai kontrolē, tā ir zemapziņas produkts. Tai ir materiāla bāze - noturīga dominante centrālajā nervu sistēmā. Mīlestība pakļaujas objektīvām likumsakarībām, kuru atklāsme dod cilvēkam brīvību mīlestībā, ļauj apzināti veidot spēcīgu ģimeni. Tā izteikti maina smadzeņu bioķīmiju, ar ko var izskaidrot mīlestības dziedinošo spēku. Tāda pati bioķīmija ir pārnesei (transferencei), kas daļēji izskaidro psihoterapeita panākumus ārstniecībā.” – tā mīlestību raksturo ģeniālais latviešu psihoterapeits dr. Jānis Zālītis.
Šī sarežģītība liek domāt, ka cilvēkam vispirms jākļūst psiholoģiski un sociāli nobriedušam, citādi var rasties kļūdas, nenoturība, mīlestības „sakropļojumi” un novirzes no normas - ir jānotiek socializācijai.
Vienkāršotā veidā psiholoģijā tiek izšķirta kaislīgā mīlestība un draudzīgā mīlestība. Pirmā ir spēcīga emocionāla uzbudinājuma stāvoklis, psiholoģiska pārņemtība ar otru cilvēku, otrā ir vairāk balstīta uz pieķeršanos, uzticēšanos, cieņu un tuvību.…