Latvijas tiesību attīstība 21.gadsimtā pēc iestāšanās Eiropas Savienībā

Tiesību sistēma ir tiesību normu kopsakarība, kurā izpaužas sabiedrības vispār obligātā griba, tā veidojas un funkcionē balstoties uz kopīgām un objektīvām likumu normām. Šodien pasaulē ikvienai valstij ir sava nacionālā tiesību sistēma, kas vairāk vai mazāk ir aizņemta no citu valstu normatīvajiem aktiem un nacionalizēti. Tiesību sistēmai ir objektīvs raksturs un tādēļ attiecības var būt saistītas gan ar īpašuma, finansu, ģimenes un citām sfērām. Attiecības darbojas pēc savām strikti noteiktām normām, tomēr tās ir savstarpēji saistītas. Tiesību sistēmai pastāv sava iekšējā hierarhija un vienas nozares radniecīgi institūti var veidot apakšnozares. Tiesību priekšmets un metode tāpat ļauj sadalīt tiesību sistēmu sīkāk. Tiesību regulācijas priekšmets ir vienreizējs vispārīgo attiecību veids uz kuru iedarbojas noteiktas tiesību nozares. Tiesību regulācijas metodes – attiecīgas nozares rīcības iespējas noteiktu attiecību kopumā. Pastāv šādas pasaules starpnacionālās tiesību sistēmas vai saimes – Kontinentālā tiesību sistēma, vispārējā (anglo – amerikāņu) tiesību sistēma, Ziemeļu tiesību sistēma, islāma un hinduisma tiesības, tālo austrumu tiesību saime u.c.