ZPD tika veikts pētījums deja, tās veidi, žanri, aprakstīta tās vēsture. Tika pētīta tās nozīme dažādos laika posmos.
Deja –ir cilvēka kustību, kas tiek izmantota kā mākslinieciskas izpausmes forma vai pasniegta sabiedriskā, garīgā vai izpildījuma kontekstā. Deja tiek izmantota arī, lai atveidotu neverbālās komunikācijas metodes ( ķermeņa valoda) starp cilvēkiem vai dzīvniekiem (bišu deja, riesta deja), nedzīvu priekšmetu kustību un noteiktas mūzikas formas vai žanrus. Horeogrāfija ir deju un dejisku izrāžu radīšanas un iestudēšanas māksla.
Dejas raksturs un kustības ir gājušas līdzi laikiem, tā ir bijusi kā pielūgsmes veids, kā godināšanas rituāls, tāpat arī kā vaļasprieks. Deja ir pārdzīvojusi dažādus laikus gan Latvijā, gan arī citur pasaulē. Tā ir piedzīvojusi gan apspiestību un ierobežotību, gan arī uzplaukumu un atdzimšanu. Deja ir bijis veids kā izrādīt vārdos neizteikto un atliegto, to visu pāradot ar dejas kustībām. Ari tās popularitāte ir gadiem ejot ir gan pieaugusi, gan mazinājusies.
Mērķis: Noskaidrot dejas popularitāti jauniešu vidū.
1.veikt aptauju jauniešu vidū no 16- 20 gadiem,
2.noskaidrot, populārākos deju veidus šobrīd.
3.apkopošu un analizēšu materiālus par dejas attīstību Latvijā līdz mūsdienām.
4.apkopošu aptaujas rezultātus
Hipotēze: Dejas popularitāte gadiem ejot nav mainījusies ,un tas joprojām ir populārs un labs veids kā pavadīt brīvo laiku gan jauniešu starpā, gan ari cita vecuma pārstāvjiem.
Uzdevumi: Izanalizēt un veikt secinājumus par iegūto un izpētīto informāciju par dejas popularitāti Latvijā.
Atsaucoties uz A.Jurjāna, E.Siliņa , E.Melagiļa, H.Sūnas fundamentālajiem pētījumiem latviešu dejas izcelsmes, ietekmju, attīstības un stilistikas sakarā, tiek konstatētas dejas tēla īpatnības un tā veidošanas iespējas latviešu horeogrāfijā. Hronikas un senraksti, kas jau no 13.gadsimta sniedz atsevišķas ziņas par latviešu parašām, burvībām, un upuru vietām, maz ko min par kustībām un deju tiklab sakarā ar kultu, kā ari ikdienas dzīvi.1
Pirmais latviešu dejas horeogrāfs J.Stumbris 20. gadsimta 30.gados izdotās deju burtnīcas nosauc ‘’Dejosim latviski’’. Aicinājums no teorētiskā viedokļa ir spēkā arī mūsdienās, jo dejas pētnieki vēl arvien lieto apzīmējumu ‘’latviskas vai nelatviskas dejas ‘’, ieliekot šī jēdziena izpratnē tikai subjektīvas izjūtas.…
