Citādais skatījums
A. Stahnke uzsver, ka Aspazija stipri atšķiras no citiem latviešu rakstniekiem, un šo atšķirību saskata galvenokārt dzejnieces universālumā, plašumā un, kas nav mazsvarīgi, tulkojamībā. Turklāt: “Viņa necildināja kautrīgo nevainību. Viņa neromantizēja lauku dzīvi. Viņa nesodīja kritiskas jūtas un gara tieksmes. Viņa saprata, ka miesa prasa savu daļu.” Kā var noprast, ar šo vairākus teikumus garo aprakstu A. Stahnke gribējusi uzsvērt, ka Aspazija ļoti atšķīrās no trimdā populārās reālistiskās literatūras, viņa – sieviete – pēkšņi bija atļāvusies kļūt moderna.
Aspazijas darbus A. Stahnke tulkojot tāpēc, ka ticot, ka Aspazijas drāma var pastāvēt arī ārpus dzimtenes un ārpus latviešu sabiedrības, ka Aspazijai jāieņem sava vieta blakus Šilleram, Baironam, Sandai...
Ārpus latviešu sabiedrības – tiek uzsvērts A. Stahnkes runā Teātra dienās Klīvlendā 1977.gada 24.-26.novembrī. Pēc gadiem autore atklās, ka tas, kas citiem trimdā bija mērķis, proti, gozēšanās latviešu sabiedrībā, viņai bija nāves daļa, jo “sentimentalitāte aizklāja plīvuri patiesībai un realitātei. Par daudz ko nedrīkstēja runāt, daudz ko nedrīkstēja jautāt. Tas bija tik ļoti atšķirīgi no amerikāņu akadēmiskās brīvības, ko piedzīvoju tai otrā pasaulē. Viss latviskais bija jāpieņem kā autoritatīva dogma, un laikam tāpēc ka tad nevarēju panest kulturālo skicofreniju vai arī tāpēc, ka nespēju pieņemt nespēju pieņemt visu, visu aizstūmu kādā zemapziņas apcirknī tad, kad aizgāju projām.” (Šeit A. Stahnke runā par savām laulībām ar amerikāni, kas vēl ātrāk aizveda viņas ceļu prom no latviešu sabiedrības.)
…
