SECINAJUMI
Rakstot kursa darbu, ieguvu priekšstatu par ēnu ekonomiku, tās būtību, aprēķināšanu, lielumu un ietekmi uz valsts tautsaimniecību.
Pētīšanas procesā atklāju vienu ļoti nozīmīgu problēmu – pašreizējās situācijas ignorēšanu no valdības puses. Tas ir viens no ēnu ekonomikas veicinošajiem faktoriem, un valsts politikas rezultātā pelēkais sektors ir vienīgā iespējamā tirgus ekonomikas darbības forma, pie kuras neliels Latvijas uzņēmums ir spējīgs darboties, attīstīties un nebankrotēt. Vienvārdsakot – šī situācija ataino plaisu starp valdību un sabiedrību, proti, cilvēkos ir zudusi uzticība valstij, redzot, ka valsts noteiktās prioritātes nesakrīt ar sabiedrības reālajām interesēm un prioritātēm.
Pēc manām domām, problēmu vismaz daļēji ir iespējams atrisināt veicot vienu vai otru no šiem pasākumiem:
jāsamazina slēgtā koruptīvā sektora ietekme uz Latvijas ekonomiku;
legalizēt pelēko ekonomiku, tas ir samazināt nodokļus, atzīstot par pilnīgi legālu pašreizējo situāciju jauktajā ekonomikas sektorā, bet pēc šīm izmaiņām jāievieš stingrāka nodokļu iekasēšanas sistēma.
Kursa darba sākumā izvirzītā hipotēze - ēnu ekonomika – vidusceļš starp tirgus ekonomikas pamatprincipu – brīvu konkurenci – un totālu valsts pārvaldi pār tautsaimniecību – ir apstiprinājusies. Pēdējo 10 gadu laikā Latvija ir nevis veicinājusi, bet izkropļojusi tirgus ekonomiku tās vispārpieņemtajā nozīmē. Izmantojot tirgus ekonomikas aizsegu, valdošā elite ir radījusi slēgtu un koruptīvu ekonomikas sistēmu, kas nav savienojama ar jēdzienu brīvais tirgus. Tāpat nav vērojama stingra valdības regulējošā loma ekonomikā. Kā vidusceļš abiem poliem (brīva konkurence un totāla valsts pārvalde), ar kuru ir neiespējami konkurēt atvērtajam tirgum, Latvijā nostabilizējusies ēnu ekonomika.
Baltais bizness un pašražojošais sektors, pelēkais sektors un melnais bizness veido ekonomiku, tikai katram ir sava attieksme pret nodokļu maksāšanu un likumīgo kārtību sabiedrībā.
Pasaulē vēl nav vienota priekšstata par jēdzienu ēnu ekonomika – vieni tajā iekļauj ar likumu atļautās darbības, kuras netiek oficiāli reģistrētas, citi – arī kriminālās pasaules aktivitātes (melno sektoru).
Nespēja samaksāt nodokļus, personīgā labuma meklēšana, kā arī iespēja gūt pārākumu pār citiem ir dzīves situācijas, kas sabiedrības uztverē visbiežāk saistās ar ēnu ekonomiku. Pirmo var atrisināt saprātīgāk sadalot nodokļu slodzi vai samazinot valsts izdevumus, bet otru - ar stingrāku nodokļu iekasēšanu un riska radīto izdevumu palielināšanu nodokļu nemaksātājiem.
Ēnu ekonomika Latvijā attīstās, jo pastāv bezdarbs (kā arī ar to saistītā iedzīvotāju zemā pirktspēja), nesakārtota, sarežģīta nodokļu sistēma (piemēram, augstas nodokļu likmes), biežās izmaiņas likumdošanā, dažādi aizliegumi, monopoluzņēmumi, neefektīvā ekonomiskā liberalizācija.
Pelēkā ekonomika bremzē valsts ekonomisko attīstību, jo sabiedrība orientējas tikai uz ātrāku peļņas gūšanu, neveicot ilgtermiņa ieguldījumus.
Pelēkā sektora ietekmē rūk valsts nodokļu ieņēmumi, būtiski tiek kropļota tirgus konkurence, radīti nevienlīdzīgi apstākļi uzņēmējdarbībai.
Pelēkās ekonomikas ietekmes rezultātā tādi ekonomiskie rādītāji kā NKP un iedzīvotāju ienākumi ir zemāki, salīdzinot ar faktisko līmeni, tāpat arī tirdzniecības apgrozījums, patēriņa, ražošanas apjoms, nodarbinātība tiek novērtēti neprecīzi, savukārt statistisko datu neprecizitāte negatīvi ietekmē lēmumu pieņemšanu valdības līmenī.
Lai novērtētu ēnu ekonomikas apjomus, dažādu valstu statistikas speciālisti ir izveidojuši vairākas netiešo aprēķinu metodes, kas balstās gan uz esošo datu analītisko izvērtēšanu, gan arī uz speciāliem apsekojumiem un aprēķiniem.
Ēnu ekonomikas apjomu nevar aprēķināt precīzi, ir iespējams tikai novērtēt tās lielumu. Latvijā šo uzdevumu līdz šim veica Centrālā statistikas pārvalde, Finansu ministrija, un Centrālā Banka, bet darbu pilnvērtīgi turpina tikai Finansu ministrija.
…
