Reformācijas cēloņi un tās kustība Livonijā.
Tāpat kā daudzās Rietumeiropas zemēs, arī Livonijā 16. gs. pirmajā pusē norisinājās t.s. baznīcas reformācijas kustība. Arī kustības iemesli te bija pa daļai tie paši, kas Rietumeiropā. Šie iemesli bija gan reliģiski un ētiski, gan arī politiski. [7;101] Tā vērsās pret bīskapu laicīgo varu, baznīcas pārmērīgo greznumu, klosteru lielajiem zemes īpašumiem, garīdznieku izšķērdīgo dzīvi. [2;66] Livonijā muižnieki un pilsētas centās pēc lielākas politiskās patstāvības, turpretim zemes kungi, kas bija arī katoļu baznīcas pārstāvji (bīskapi un ordenis), šai laikā centās pēc valdnieka varas pastiprināšanas. Tas modināja muižniekos un pilsētniekos zināmu nemieru (opozīciju) arī pret šo katoļu baznīcu. [7;101]
Par vācu protestantisma dibinātāju un reformācijas vadītāju kļuva katoļu mūks Mārtiņš Luters. M. Luters apstrīdēja katoļu garīdzniecības valdošo lomu sabiedrībā, norādīdams, ka baznīca un garīdzniecība nedrīkst būt starpnieks starp Dievu un cilvēku, jo cilvēks sasniedzot dvēseles glābšanu tikai pats caur ticību. M. Luters noraidīja pāvesta dekrētu un garīgo rakstu autoritāti. Reformācija gan teritoriāli, gan pēc sava satura gāja pāri tām robežām, kuras vēlējās ieturēt pats M. Luters. Saasinātos sociālos apstākļos tautas masas luterismu uztvēra kā aicinājumu cīnīties ne tikai pret garīgo, bet arī laicīgo feodālo kundzību. [1;64-65]
Jaunās mācības (luterānisma) sludinātāji – M. Lutera mācekļi un draugi – drīz vien ieradās arī Livonijā. [2;66] Jau 1521. g. Pētera baznīcā Lutera mācību sāka sludināt šīs baznīcas kapelāns Andrejs Knopkens. Gadu vēlāk Jēkaba baznīcā reformāciju sludināja straujais Silvestrs Tegesmeijers. [7;101] Tie abi bija ārzemnieki, jo vācu pilsoņiem Rīgā nebija nekādas dziļākas garīgas dzīves. Tos varēja iekustināt uz jaunām domām tikai ļaudis, kas Vācijā bij auguši un gājuši skolās. [6;149]
…
