Agrīnās renesanses laiks iezīmēja jaunu pavērsienu literatūrā un mākslā. Liela nozīme bija pirmajām universitātēm, kas bija izglītības un zinātnes centri. Universitātes tiecās būt patstāvīgas un atbrīvoties no katoliskās baznīcas aizbildnieciskās kontroles. Viduslaiku attieksme pret pasauli tika aizvietota ar individuālu pieeju visu problēmu risinājumā. Akcents tika likts vairs nevis uz Dievu, bet uz cilvēku.
Renesanses attīstības visaugstākā virsotne bija 16.gadsimta pirmā trešdaļa – Dižrenesanse. Šajā laikā darbojas daudz izcilu mākslinieku, no kuriem par ģeniāliem dēvēju trīs Leonardo da Vinči, Mikelandželo Buonaroti un Rafaelu Santi.
Leonardo da Vinči dzimis Itālijā 1452.gadā, bet miris 1519.gadā Viņu bieži dēvēja par “universālu cilvēku”. Viņš bija lietpratējs daudzās jomās. Viņš bija ne tikai gleznotājs, bet arī izcili labi pārzināja anatomiju, arhitektūru, astronomiju, botāniku un citas zinātnes. Leonardo tālu apsteidza savu laiku, viņš konstruēja vairākas neparastas mašīnas, arī tanku, izpletni un lidmašīnu. Leonardo veicis teorētiskos pētījumus visdažādākajās jomās: mehānikā, hidroloģijā, kartogrāfijā, ģeoloģijā, optikā, bioloģijā, fortifikācijā un mašīnu būvniecībā. Leonardo norāda, ka viņš ir cilvēks bez grāmatu izglītības. Viņš uzskata, ka darbība ir jāuzsāk ar pieredzi, bet ne ar seno autoru studijām. Pats viņš sevi devēja par “pieredzes skolnieku”. Īpaši Leonardo vēršas pret mūkiem un garīdzniekiem, kurus viņš nosauc par meļiem, jo viņi tirgojas ar to kas viņiem nepieder (paradīzi). Viņš uzskata, ka visa viņu darbība ir lieka un nevajadzīga.…
