Pūķis ir mantas vilcējs gars, kuru var iegūt jebkurš cilvēks, zinot īpašus tā iegūšanas paņēmienus. Visvairāk ziņu par pūķa iegūšanu un darbību atrodamas K.Strauberga “Latviešu buramvārdos”. Par pūķi ir daudz teiku un nostāsti, bet gandrīz nemaz pūķis nav minēts tautasdziesmās, kas norāda uz tā salīdzinošo jaunumu.
Pūķi iegūt var diezgan daudz veidos - gan to nopērkot par dālderi, sidraba rubli, ogli, dzelzs gabalu utt., gan pārmantojot no iepriekšējā pūķa saimnieka, gan izaudzējot no gaiļa dētas olas un citādi.
Pūķi var pirkt Rīgā pie namnieka. Jāpērk par sidraba naudu, bet par to jāapsola paša, sievas un bērnu dvēseles velnam.. Namnieks iemet 15 kapeiku gabalu ugunī, kas tur dancodams un ar dzirkstelēm sprēgādams sadeg. Lai redzot, ka tā arī degšot pircēja dvēsele. Ja tomēr grib pūķi pirkt, tad pircējam iedod kastītē jeb maisā: vai kaķi, vai kurmi, vai zirga pineklu, vai citu kādu dzīvu vai nedzīvu lietu par zīmi, ka pūķi ir nopircis. Mājā pārbraucis, saimnieks, lai labdienas vietā saka sievai: «Nu. sieviņ, velns tavā un manā sirdī.» Tad palaiž to kustoni, ko pircis, vaļā, jeb noliek to pirkto lietu nosacītā vietā.…
