Secinājumi: Uzskatu, ka cilvēks vienmēr sev var izbrīvēt laiku atpūtai, ja vien pats to vēlēsies, tehnoloģijas atstājot otrā plānā. Taču problēma ir tāda, ka mēs nespējam atrauties no tehnikas, un vaina nav tajā, bet gan mūsos pašos. Piekrītu grāmatas autoram, ka jāprot atrast zelta vidusceļš starp gauso un straujo laiku, jo tikai tad cilvēks spēs izjust pilnvērtīgu, normālu dzīves ritmu, netiekot sarauts gabalos, vai nenomirstot aiz ārprātīgi garlaicīgas dzīves. Ir jāmāk plānot savu laiku, izvirzīt prioritātes dzīvē, dodot priekšroku dažām lietām, nevis visam, ko dzīve mums sniedz, citādāk laika neatliks nekam. Pēc iespējas biežāk jābrauc atpūsties uz vietām, kur ir baudāma pilnīga brīvība no tehnoloģijām, tādējādi dzīvojot harmonijā ar sevi un dabu. Tas palīdzēs atgūties no informācijas sabiedrības kņadas un varbūt pamazām izmainīs arī manu domāšanu, liekot atturēties no jaunākajām tehnoloģijām un informācijas lavīnveida spiediena.
Kopumā „Mirkļa tirānija” neko būtiski jaunu man neiemācīja un nesniedza, taču grāmata likās gudra un pamācoša, ar daudz nozīmīgām atziņām. Katra nodaļa papildināja iepriekšējo, bet lielākoties šķita, ka temati nemitīgi atkārtojas, līdz ar to grāmatas lapaspušu skaits varēja būt krietni mazāks, jo viss tāpat tiktu pateikts. Ironiski, jo grāmatas autors pats lasītājam ir sniedzis pārāk daudz liekas informācijas, kas piesārņo mūsu galvas. Tomēr grāmata man patika, jo spēju ieraudzīt sevi informācijas sabiedrības kopainā, kā arī saprast, ka cilvēks pats sev ir tirāns, un neviena tehnika nav vainojama pie dabas katastrofām, cilvēku nepiepildītajām dzīvēm un straujās laika gaitas, jo izeja no situācijas nav cīņa ar tehniku, bet gan cilvēka attieksmes maiņa pret tehnisko pasauli.
…
