diskutējams un analizējams lielāka apjoma darbā.
Bet analizējot gan starptautiskās līgumtiesības, gan paražu tiesības, autors ir nonācis pie galveniem secinājumiem:
1. ANO Statūtu, specifiski, 2(4) panta interpretācija pati par sevi neatļauj humanitāro intervenci.
2. Pat ja pirms ANO Statūtu pieņemšanas eksistēja humanitāro intervenci atļaujoša paražu tiesību norma, tā nevar būt saglabājusies līdz mūsdienām.
3. ANO Statūtu interpretācija var mainīties caur valstu praksi, izveidojot humanitāro intervenci kā vēl vienu izņēmumu spēka lietošanas aizliegumam.
4. Jus cogens spēka lietošanas aizlieguma tvērums ir šaurāks par 2(4) pantu un neaizliedz humanitāro intervenci kā spēka lietošanas veidu.
5. Valstu prakse saistībā ar humanitāro intervenci nav pietiekama, lai konstatētu šādas tiesības rašanos caur paražu vai līgumtiesību procesu.
6. Nevar uzskatīt, ka humanitārā intervence varētu tikt legalizēta starptautiskajās tiesībās, jo valstis pašas ir no šādas iespējas izvairījušās.
7. Humanitārās intervences problēmu var atrisināt novēršot, nepieciešamību pēc šāda spēka lietošanas veida. Viens no risinājumiem ir pienākuma aizsargāt doktrīnas attīstīšanās par reālu juridisku pienākumu. …
