Šajā esejā aplūkošu, kā Gotfrīda Leibnica darbā „Monadoloģija” aprakstītās monādes funkcionē kā universa spoguļi. Šādu tēmu izvēlējos, jo tā zināmā mērā sakrīt ar manis pašas uzskatiem un ir man saprotama. Tā kā nevarēju atrast sekundāro literatūru, kur šī tēma būtu pietiekami izvērsta, pamatā izmantoju pašu „Monadoloģiju”, lai paskatītos, ko implicē šis uzskats. Sekundāro literatūru izmantoju, lai precizētu izpratni par idejām, ko Leibnics šajā darbā pauž, un izvairītos no kļūdām to interpretācijā. Atsauces uz „Monadoloģiju” ērtības dēļ likšu iekavās un precizitātei norādīšu attiecīgo paragrāfu nevis lapaspusi.
Sākšu ar vienkāršu monāžu aprakstu, no kura arī izrietēs to reprezentativitāte. Monāde ir vienkārša substance – tā ir nedalāma, kas nozīmē, ka tai nav daļu (1.,2. §), tajā nekas nevar iekļūt un no tās nekas nevar izkļūt (7 §). Monādei nepiemīt izplatība un līdz ar to arī forma (3. §). Monādi nevar ietekmēt ārējas iedarbības un apstākļi, tomēr tajā notiek nepārtrauktas izmaiņas, un tās ir balstītas uz iekšēju principu (7.,10., 11. §).…
