Jau kopš senatnes cilvēki nodarbojās ar dzimtu vēstures pētīšanu jeb ģenealoģiju, bet tie bija galvenokārt diletanti, kas nereti sastādīja ciltskokus, lai tikai pierādītu pēcteča stāvokli sabiedrībā vai palīdzētu tam iegūt kādas iedomātas tiesības.
Ģenealoģija (gr. Genealogia - raduraksti) – vēstures palīgnozare, kas pētī radurakstus, dzimtu, atsevišķu ģimeņu un personu, kā arī uzvārda izcelšanos. (8,241)
Par zinātnisku disciplīnu ģenealoģija kļuva tikai 19. gs. beigās, un par tās dibinātāju uzskata Otokaru Lorencu, kas definēja ģenealoģiju kā zinātni par cilts turpināšanos. Otrs plaši pazīstams ģenealogs Oto Forsts – Batalja definē ģenealoģiju kā mācību par cilvēcīgu indivīdu radniecības attiecībām. Viņš arī to iedalīja aprakstāmajā ģenealoģijā, kas pētī pašas indivīdu radniecības attiecības, un lietojamā ģenealoģijā, kas no atsevišķiem pētījumiem izceļ kopējus likumus.…
