Šī darba pamatā izmantota Nikolā Burjo grāmata ‘’ Attiecību estētika’’. Mans mērķis ir izklāstīt un sniegt priekšstatu pēc šīs grāmatas izlasīšanas par mākslas, īpaši laikmetīgās, attiecībām ar skatītāju un moderno laikmetu vispār.
Mūsdienās jau ,pirmkārt, nāktos uzsvērt, ka ne vien cilvēku attiecības ar mākslu un mākslas attiecības ar cilvēkiem ir citādākas, piemēram, vairs ne tādas, kādas bija renesanses laikā, bet arī pašas attiecības cilvēkam ar cilvēku.
Modernās ierīces, šī laika ātrums veido cilvēku savstarpējās attieksmes gluži citādas. Mobilie telefoni, automašīnas, internets padara saziņu daudz vēsāku ,’’mašīniskāku’’, bet toties daudz biežāk iespējamu.
Protams, arī māksla attīstās līdz ar modernajām iekārtām. Modernās iekārtas pārveido mākslu, jo māksla attēlo tieši vai ne tik tieši esošā laika uzskatus, problēmas. Māksla kā esošā laika domu atspulgs.
Mākslas sākuma posmos tā galvenokārt centās attēlot cilvēku un Dievu, skats bija vērsts uz dievībām, tās bija mākslas centrā. Un cilvēks, kurš atkarīgs no Dievu labvēlības. Citēju : ‘’ māksla bija saskares punkts starp cilvēku sabiedrību un neredzamajiem spēkiem’’.…
