Latvijā 20. gadsimtā ir bijušas divas zemes reformas. Pirmā reforma notika pēc Pirmā pasaules kara beigām. No 1920. gada līdz 1924. gadam. Otrā zemes reforma notika pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas no 1993. gada un vēl nav beigusies.
Pirmā agrārā reforma.
Pēc Pirmā pasaules kara lielākā daļa lauku zemes (60%) piederēja baltvācu muižniekiem. Daļa no šiem muižniekiem bija cīnījusies pret Latvijas valstiskās neatkarības izveidi. Tūkstošiem bezzemnieku gribēja iegūt vismaz nelielu zemes īpašumu. To muižu zemi, kuru īpašnieki bija cīnījušies pret Latvijas neatkarību, un daļēji arī pārājo muižu zemi, ieskaitīja valsts zemes fondā. Muižai nedrīkstēja palikt vairāk kā 50 ha zemes. Šīs zemes pēc tam tika sadalītas bezzemniekiem. Neapmierinātie vācu muižnieki par šīm darbībām iesniedza sūdzību Tautu Savienībā, taču 1925. gadā tā tika noraidīta. Jāņem vērā, ka tajā laikā Tautu Savienības sastāvā bija arī toreizējā Padomju Savienība, tapēc tās lēmums ir uzskatāms vairāk par politisku nekā tiesisku.
