Postmodernisma pārstāvju, to skaitā H. Siksū uzskatos seksuālās atšķirības nosaka dzimtes uzvedība, nevis anatomiskās atšķirības. Pēc postmodernistu uzskatiem vīrieti raksturo tas, ka valdošais ir vizuālais reģistrs. Atrodoties savā skatītāja pozīcijā vīrietis gūst lielāko baudu, skatienā projecējot savas vēlmes. Līdz ar to pārējo sajūtu reģistriem ir mazāka nozīme, tā rezultātā tos var uzskatīt par atšķirīgiem no tradicionālā (vīrišķā) un tos var piedēvēt sievietei. Vizuālā reģistra pamatā ir falls, kuru var redzēt labāk nekā sievietes dzimumorgānu.
Patrika Zīskinda romānā “Parfīms:stāsts par kādu slepkavu” aprakstītais varonis Žans Batists Grenuijs, ir atšķirīgs no valdošā vīrieša tipa. Viņa valdošais reģistrs ir ļoti labi attīstīta oža, kas ļautu pieņemt, ka viņam varētu būt labi attīstīti arī pārējie sievišķie reģistri.
Labā oža viņam ir kopš dzimšanas, tātad šai iedzimtībai ir jābūt atkarīgai no vecākiem. Par Grenuija tēvu nekas nav minēts, tā uzsverot viņa nenozīmīgumu, var pieņemt ka viņa mātei ar viņu bijušas gadījuma attiecības. Grenuija māte ir notrulināta pret smaržu sajūtu. Viņa dzīvo pilsētā, kura smird un dara darbu, kurā karstā laikā nevar iztikt bez smirdoņas – tīra zivis. Šo smaržu notrulināšanos Grenuija dzimšanas dienā pastiprina dzemdību sāpes. Grenuija mātei ir dažādas slimības, kas nomoka gan viņu, gan apgrūtina vesela bērna piedzimšanu, tāpēc Grenuija spēcīgā smaržas izjūta būtu jāuzskata par veselības novirzi. Interesanti, ka pēc Grenuija piedzimšanas viņa māte zaudē samaņu, it kā spēcīgās smaržas dēl, kaut gan viņai jau pie smakām būtu jābūt pieradušai. Interesanti ir arī tas, ka šīs smakas viņa asociē ar lielu lilliju vai narcišu daudzumu, smaržām, kas mazos daudzumos ir patīkamas. …
