„Tikai tas, kas dzimis lielās mokās, pieder mīlestībai.” Mīlēt var daudz, mīlēt var skaisti, tomēr mīlēt vajag no visas sirds, un mīlēt var visu. Mēs katrs mīlam mazliet savādāk.
Aleksandrs Čaks savā poēmā „Mūžības skartie”, izmantojot informāciju, kas atrodama strēlnieku pulku arhīvos, presē, dienasgrāmatās un atmiņās, radījis vēsturiskā laika atspulgu, kurā atklājas laikmeta traģiskums, tautas nacionālie centieni un morāli ētiskās vērtības. Dzejnieks ar dramatisku noskaņu parāda latviešu strēlnieku cēlo mīlestību pret savu dzimteni, sūri grūto cīņu par Latvijas brīvību.
Jau poēmas sākumā var nojaust, ka ilgi vairs nav jāgaida, un strēlnieki, tautas varoņi, kļūst par „mūžības skartajiem” cīņā ar krievu armiju.
Pulkvedis Vācietis savā dievkalpojumā mēģina radīt cerību un ticību gan strēlniekiem, gan pašam sev, lai noslēptu satraukumu, jo viņš zina, kas visus sagaida:
„Satraukts pulkvedis. Līp mati pierei.
Lūpas sausas, trakas svelmes skartas.
Grūti kāpj tas. Dvēsele vēl šaubās,
Trīc kā putns, kā smilga vējos celta.”…
