Poruka darbā patiesi labi atklājas galvenā varoņa Anša savas būtības meklējumi, meklējot savu īsto mīlestību, savu dzīves jēgu, savas dzīves pērles, viņš nāves stundā jūtās apmierināts: „...es esmu mīlējis, esmu tik daudz pērļu atradis, ka varu atgriezties turp, iz kurienes mēs visi esam izgājuši, – uz dievību...”.
Stāsta sākumā Ansis tiek iepazīstināts ar vārda pērles tiešo nozīmi, viņš dodas uz Gauju meklēt pērles, pavada tur daudz laika, „Ansis bradāja veselu pēcpusdienu pa Gaujas seklākām vietām. Uz krasta malas bija jau krietna čupa gliemežu vāku. Stunda pēc stundas bij aizgājusi, bet viņš nebija vēl nevienas atradis.”, bet redzot neveiksmīgo pērļu zvejnieku, viņu uzrunā muižas pārvaldnieks Tālheims, kas nolēmis Ansim palīdzēt, viņš dod tam padomu: „Meklē draugus. Ja viņus neatrodi dzīvē gluži tik ideālus kā dzejā, tad tomēr pasaulē ir draugi, kuru sirdis ir pērles.…
