Dzejoļa liriskais varonis nododas pašrefeksijai par savas identitātes apzināšanos pasaulē. Viņš analizē savas izjūtas atrodoties reālajā, ikdienas pasaulē, kas viņa šķietamā arējā lepnuma un distancēšanās dēļ ir garlaicīga, pat nežēlīga, nesaprotoša, un metafiziskās jeb šajā gadījumā mākslas, estetizētās pasaules telpā, kurai pieskaroties, liriskais varonis izjūt dievu dvašu. Šī idealizētā pasaule ir neierobežota, nemirstīga, tā sniedz veldzi no ikdienības, tā ir pilnīga. …
