Kādā saulainā atvasaras pievakarē, kad tramvaji un trolejbusi, noguruši no dienas svelmes, ar pēdējiem spēkiem lodāja pa saviem likteņa nolemtajiem maršrutiem, es, visādam gadījumam bruņojies ar diktofonu, izgāju uz ielas, lai nedaudz izkustētos un, kas zina, varbūt arī smeltos idejas jaunam rakstu darbam.
Un tā nu es bezmērķīgi klīdu pa Rīgas ielām, grozīdams galvu te uz vienu, te otru pusi. Dīvainā kārtā jau stundu man visapkārt nenotika nekas spalvaskāta cienīgs; es te nedomāju asiņainus satiksmes negadījumus vai aplaupīšanu gaišā dienas laikā, kurus kāri pieprasa ziņu portāli un citi masu mediji. Nē, par tādām lietām man nepatīk rakstīt. Mans nolūks bija pavērot atsevišķus cilvēkus un viņu savstarpējās attiecības. …
