Mūsdienu demokrātijas tendences un alternatīvā enerģētika

1848. gadā Kārlis Markss rakstīja: “Rēgs klīst pa Eiropu – komunisma rēgs”. Nu, ko – Marksa rēgs ir izgaisis, un mūsdienu pasaulē to ir vērienīgi aizstājuši demokrātijas ideāli. 20. gadsimta pēdējā ceturksnī ir notikusi globāla demokrātijas kustība, kura ir pārveidojusi starptautiskās attiecības un iedvesmojusi tautas dažādās pasaules malās. Pašreizējais demokrātijas vilnis nacionālo valstu valdībās, kurš turpinās, ir izraisījis tikpat spēcīgu attīstību demokrātijas apguvē izglītības sistēmā. Konkrēti runājot, es zinu, ka post-komunisma valstu (arī Latvijas) līderi ir apzinājušies, ka patiesas demokrātijas izveide ir lielā mērā atkarīga no kompetentu pilsoņu izglītošanas: tādu pilsoņu, kas zina, kas ir un kas nav demokrātija, kas zina, kā īstenot demokrātiju, un kas zina, kāpēc tā ir laba – vai vismaz labāka, nekā tās alternatīvas.
Vairāk cilvēku dzīvo valstīs ar ievēlētu demokrātisku valdību, nekā jebkurā citā laikā vēsturē. Daudzās valstīs pāreja no valsts kontrolētas ekonomikas uz tirgus bāzētu ekonomiku atveseļoja šo valstu ekonomiku kopumā. Valstis pieņēma starptautiskos valstu vadības metodes, ieskaitot oficiālās saistības ievērojot cilvēktiesības normas un dabas aizsardzības prasības un līdzdarbojas Pasaules Tirdzniecības organizācijās. Demokrātija ir atkarīga no publikas informētības, nevalstiskajām organizācijām, kā arī no iespējas brīvi rīkoties pēc saviem uzskatiem, protams, likuma ietvaros. Šodien atlicis izaicinājums cīnīties par demokrātijas attīstīšanu, samazinātu korupciju, virzīt atbalstāmos procesus, kas palielinātu valdības caurspīdīgumu un veicinātu cilvēku piedalīšanos valdības procesos.
2001. gadā 86 valstu pilsoņus varēja sadalīt politiski un pilsoniski brīvos pilsoņos; šīs valstis tika nominētas kā brīvu cilvēku mājvieta. Pārskats pamatojas uz politiski un pilsoniski brīvām tiesībām ko bauda visi pilsoņi, nevis tikai uz politisko struktūru.58 valstīs pilsoņi ir daļēji brīvi. Šeit iedzīvotājiem ir limitētas vai noteiktas tiesības, kas tomēr tiek bāzētas uz politisko un pilsonisko brīvību. Šī ierobežotība izpaužas kā vienas politiskās partijas diktatūra pār citām vai viena politiskā spēka darbības mērķi nepieļaut ienākt politikā citām politiskajām partijām. Līdzīgi tas var būt arī ar reliģiskajiem līderiem, kur kādās noteiktās valstīs ir tikai viena galvenā ticība, kura ir pareiza, bet pārējās ir aizliedzamas.
Tomēr jāatzīst, ka 48 valstīs pilsoņi ir politiski un pilsoniski nebrīvi un pakļauti diktatūrai.
Apskatot periodu no 1985. gada līdz 2001. gadam var secināt, ka tiešām demokrātija kļūst ar vien populārāks režīms. Piemēram, 1985 gadā bija sadalījums starp šīm grupām līdzīgs, proti, bija 56 valstis, kuras bija brīvas, 54 valstis, kuras bija daļēji brīvas un 54 valstis, kuras bija nebrīvas.…