Pirmkārt, jāsāk ar to, ka veiksmīgam runātājam jābūt arī veiksmīgam cilvēkam pašam par sevi. Tāpat arī pretēji – ja cilvēks ir attīstījis savu spēju labi runāt un vest sarunas, viņš būs veiksmīgs cilvēks ikvienā savā darbībā, jo laba sarunu māksla nodrošina sasniegumus daudzās sfērās. Protams, cilvēks ne vienmēr ir labs runātājs visās jomās, piemēram, cilvēks var veiksmīgi darboties politiskajās sfērā, jo spēj savu viedokli pasniegt skaidri, vienkārši un saprotami arī citiem cilvēkiem, bet viņam var nemaz nepiemist retoriskās dotības. Citi cilvēki savukārt savas slavas virsotnes sasniedz tieši pateicoties savām oratoriskajām spējām un mākslai apburt cilvēkus ar īpašu informācijas pasniegšanas veidu. Protams, tikpat liela nozīme ir spējai vest sarunas arī ikdienas komunikācijas procesā, ne tikai uzstājoties lielas audiences priekšā.
Tiek uzskatīts, ka labam runātājam ir jāpiemīt arī noteiktām īpašībām. Pirmkārt, tiem jāspēj palūkoties uz lietām no cita skatu punkta, pat ja tās ir kļuvušas gluži ierastas un pašsaprotamas. Šādiem cilvēkiem ir plašs „horizonts”, respektīvi, šādi cilvēki spēj domāt un runāt par visdažādākajiem jautājumiem un pieredzi, kas ir ārpus to ikdienišķās dzīves. …
