Manuprāt, visdrūmākais labdarības veids ir asiņu vai orgānu ziedošana kādam, kam tas ir ļoti nepieciešams. Ar vien biežāk bērniem un pieaugušiem cilvēkiem atrod ļaundabīgus audzējus, kas jāoperē, bieži nepieciešams pārstādīt nieri vai mākslīgo sirdi. Katrai šādai operācijai ir vajadzīgs donors. Un donoru arī ir ļoti maz. Tik daudz reižu lasīti aicinājumi palīdzēt kādam bērnam, kas smagi cietis autoavārijā vai sirgst no leikēmijas! Cik daudz nav ziņots par nāves gadījumiem, kad donors nav atradies! Katru reizi, kad izdzirdu šādu vēsti, man sirds sažņaudzas domās: „Kaut es būtu varējusi palīdzēt!”. Taču diemžēl es palīdzēt nevaru, bet ir tik daudzi, kas to varētu. Un atkal šī vienaldzība! Atkal jāsastopas ar šīm absurdajām domām, ka gan jau tiks galā bez manis! Mani dažreiz pārņem niknums par lielo netaisnību, ar ko mums visiem jāsastopas. Varbūt tieši ar šī vienaldzīgā cilvēka asinīm kāds bērniņš kaut kur Latvijā būtu izdzīvojis un ,izaudzis liels, spētu palīdzēt citām nelaimē nonākušām radībām!…
