Latvijā 19.gs vēl joprojām pastāvēja dzimtbūšana, kamēr jau Eiropas valstīs pastāvēja liberāla un nacionāla sabiedrība. Zemnieku atkarība no muižniekiem pastiprinājās – 18.gadsimta likumdošana atļāva bez ierobežojumiem izmantot miesas sodus un izsūtīt zemniekus uz Sibīriju. Daļa progresīvās Vācu inteliģences un muižniecības pārstāvju bija par dzimtbūšanas atcelšanu (Garlībs Merķelis u.c.). Zemnieki rīkoja nemierus (Kauguru nemieri 1802. gadā, „Kartupeļu dumpis” 1841.gadā u.c.). Tātad Baltijas asākā problēma bija feodālās agrārās attiecības, kas skāra absolūto latviešu tautas vairākumu un bremzēja jabkādu sabiedrības attīstību. Tāpēc 50-to un 60-to gadu mijā nacionālo kustību vadītāju uzmanība bija koncentrēta problēmas risināšanai,lai zemniekiem radītu iespēju iegūt zemes īpašumu. Zeme bija valdošo slāņu īpašums, stāvokli pasliktināja klaušu jūgs. Politiskās tiesības bija tikai nelielai iedzīvotāju daļai – muižniekiem, garīdziniekiem, bet pārējiem iedzīvotāju slāņiem to nebija vispār. Visa politiskā vara piederēja vācu muižniecībai. Zemniekiem nebija pat pašvaldības tiesības pagastos, tika ierobežotas tiesības pārcelties uz dzīvi citur, kur apstākļi būtu labāki. Daļa baltvācu ideologu uzskatīja, ka latvieši vispār nav tauta, bet tikai zemnieku kārta vai maza un neattīstīta valstiņa, kas spēj pastāvēt tikai vācu kultūras paspārnē un vācu baronu vadībā. Tomēr vācu muižnmieki izglītoja savus zemniekus, bet izglītībai ir jāaprobežojas ar lasīšanu, rakstīšanu, rēķināšanu un ticības mācību. Latvietis nevarēja ieņemt augstu stāvokli sabiedrībā, tāpēc daudzi neatzina savu piederību pie latviešu tautas. Pamazām veidojās kustība, kas vēlāk pārauga navionālās tautas idejā.…
