„Ūdens burbuļi” (1900.) ir Zeibolta ievērojamākais darbs, trīsdesmit gadu laikā starp Kaudzīšu „Mērnieku laikiem” un Andreja Upīša „Jauniem avotiem” pats labākais romāns latviešu literatūrā.
„Ūdens burbuļos” apstrādāta latviešu rakstnieku maz ievērota, bet nozīmīga tēma – dzīve mazpilsētā. Galvenā vērtība veltīta vietējo bagātnieku un ierēdņu atmaskojumam, viņu uzdzīvei, tenkām un tumsībai, gandrīz ne ar ko neierobežotajai patvaļai.
Galvenā sižetiskā līnijas saistās ar jaunbagātnieku Meimuru, kas ar intrigām tiek pie jaunas, skaistas sievas, izpostīdams vairāku cilvēku laimi. Palīgi šais darījumos ir pūšļotāja Beku Jurene un ierēdnis Rasa – sieviešu pavedējs. Izsekojot šo triju personu tumšajām gaitām, atklājas plašs un daudzpusīgs skats uz nomākto pilsētiņu, kas cieš tiklab no atpalicības , ka no jaunajām, kapitālisma radītajām pretrunām. Romānā notēlotie pozitīvie tēli ir pabāli, tomēr tie tumšajā, vietām pat naturālistiskajā ainā atgādina, ka pat tādā saskābušā pilsētiņā kā Skabune dzīvo arī godīgi ļaudis.
Romāna centrā ir Meimura tēls – pamuļķis un baudkārs nama un veikala īpašnieks, nesenais iebraucamās vietas sētas puisis, kas ar izmanīgi salasītām dzeramnaudām un daža netīra darījuma palīdzību izkūlies par „cienījamu” pilsoni. Muižu ūtrupēs viņš sapircis dažnedažādas greznas mēbeles, , citu zaļu, citu sarkanu, un lepojas ar tām ļaužu priekšā.…
