19.gs.beigās, kad saasinājās sociālā bezcerības izjūta, kura aptvēra plašus Eiropas intelģences slāņus, daudzi sāka runāt par to, ka laikmetīgā sabiedrība ir “sevi izdzīvojusi”, “novecojusi” (E. De Gonkūrs), ka nākotne kļuvusi neskaidra un nesaprotama. Sabiedrībā ideālu zudums gāja roku rokā ar ticības atjaunotnes meklējumiem. Jaunā paaudze arvien vairāk saskatīja “vienīgo izeju, vienīgo iespēju paust augstākās jūtas”. Tikai māksla varēja apmierināt alkas pēc skaistā un harmoniskā pasaulē, kurā valdīja savtīgums, netaisnība un zemisks prakticisms. Tas deva impulsu radošajai darbībai, kā arī mākslas sociālajai izolācijai.…
