Cilvēks ir pats dižākais un svarīgākais. Viens no humānistu ētikas pamatelementiem ir “jaunas valodas radīšana, lai runātu par cilvēku un viņa iespējām”1. Humānisti ceļ cilvēka pašapziņu, kristietībai ierasto grēcīguma un pazemības vietā liekot prieku un lepnumu par cilvēcību un esamību. Humānisma laika cilvēks no apceres virzās uz darbību, no gatavošanās kādai citai dzīvei pievēršas tagadnei, laicīgajai dzīvei, mācās būt aktīvs, drosmīgs, dižs. Cilvēka dievišķā daba ļauj viņam pašam sevi veidot un radīt, humānistu cilvēks ir dievišķas gaismas apņemts, pārāks par visu dzīvo un nedzīvo dabu, jo radīts pēc Dieva “ģīmja un līdzības”. Humānisma laikā radās antropocentriskais uzskats par cilvēku kā par radības kroni. Kā izsakās Džovanni Pika della Mirandolla, “Tu vari iegūt un paturēt ko vien vēlies. Pārējai radībai, kad tā pabeigta, jāievēro mani priekšraksti. Tev nepastāv šādi ierobežojumi un tu pats vari visu izlemt pēc sava prāta, ko esmu Tev devis. (..) Tu varu nolaisties līdz lopa līmenim, bet tev ir dota iespēja arī atdzimt par augstāku dievišķāku būtni, ja Tava dvēsele to grib.”…
