Maza, pamesta koka būdiņa Nekurienes vidū. Sēžu zelta krēslā pie zelta galda. Kāpēc? Jāsatiekas ar Blaumani! Blaumanis... Vai viņš atnāks? Varbūt inteliģentam un lietu sajaukšanas mīlošam cilvēkam būs grūti atrast taku uz Nekurieni. Varbūt viņam nepatikšu es, mans izskats. Jāpārģērbjas! Man taču šeit nav skapja! Dzeltenā kleita uz apaļīga auguma viņu noteikti ieinteresēs. Viņš sēdēs uz satrupējuša koka krēsla pie zelta galda. Varbūt tomēr man palaist viņu manā zelta krēslā? Varbūt... Kāpēc es izvēlējos tieši šo pamesto būdiņu ar zelta krēsliem? Ak, es taču lasīju viņa noveles! Mīlestība un manta „Salnā pavasarī,” mīlestība un upurēšanās „Nāves ēnā” un „Raudupietē”. Ak... Dzirdu vēju, dzirdu sauli, dzirdu balsi, dzirdu dungošanu, dzirdu soļus... Blaumanis! Viņš tomēr atnāca! Kāds prieks, kāda līksme! Ko lai es viņam saku? Ko lai jautāju? Ak, nē...…
