Parasti kādam noteiktam instrumentam raksturīgi vairāki lietošanas veidi, nolūki, tomēr kāda tā funkcija parasti dominē. No šīs dominējošās funkcijas viedokļa latviešu tradicionālos instrumentus lietderīgi iedalīt četrās svarīgākajās funkcionālajās grupās:
1. ganu instrumenti – visu veidu svilpes, stabules, taures, arī āžarags un citi ragi; ganīšanas funkcijas nodrošināšanai tiek lietoti arī govju zvani, klabatas;
2. rituālie un ceremoniju instrumenti – zvani un zvaniņi, kāta grabekļi, zvārguļi, paupenes un citu veidu bungas, arī vara bungas, taures, arī vara taure, āžarags un citi ragi;
3. iegremdēšanās sevī, kontemplācijas, meditācijas instruments – kokles;
4. deju mūzikas instrumenti – somas stabules, arī citi stabuļu veidi, harmonika, tāss, vijole, base, cītaras, cītarkokles, cimboles, bungas, sietiņš, vargāns, trijstūris; sporādiski šai grupai pievienojas arī dažādi klabekļi un grabekļi;
5. kristīgā ceremoniāla un svēto dziesmu pavadīšanas instrumenti – klabatas, zvani, katla bungas, kokles, vienstīdzis, rata lira, somas stabules;
6. maģijas instrumenti – zvani, zvārguļi, bungas, baubens, dūcenis, somas stabules;
7. militārmūzikas instrumenti – paupenes jeb katla bungas, taures, klabekļi;
8. medību, zvejas instrumenti – klabatas, tarkšķi, svilpes.
Muzikālais aranžējums ir skaņu attēlojums. Etnogrāfija ir rakstīšana par cilvēkiem- no grieķu val.-ethnos un –graphein. Etnogrāfijai jābūt atšķirigai no antropoloģijas. Mūzikas etnogrāfijai nav jāatbilst mūzikas antropoloģijai. Mūzikas etnogrāfija ir rakstīšana par to, kādā veidā cilvēki taisa mūziku.
…
Mēs visi zinām, kas ir mūzika - vismaz līdz tam brīdim, kad mēģinām to pasacīt vārdos. Tad aptveram, ka viena kopīga atzinuma te nav, un tas, kas vienam cilvēkam ir mūzika, citam var būt tikai nesakarīgu trokšņu jūklis. Mēģinājumi iekļaut mūzikas jēdzienu noteiktā definīcijā atrodami vārdnīcās, kur tā raksturota kā "viens no mākslas veidiem, kura pamatā ir skaņu kombinācijas ar mērķi panākt formas skaistumu un domu vai jūtu izpausmi". Kaut gan šāds formulējums šķiet atbilstošs, tas tomēr ir nepilnīgs, jo izslēdz domu, ka arī viena skaņa var būt mūzika. Mūzika ir ļoti lielā mērā saistīta ar kultūru. Pētot mūziku tiek pētīta ari kultūra. Mūsdienu organoloģijā par mūzikas instrumentu pieņemts uzskatīt ikvienu rīku vai ierīci, ko cilvēks gatavojis, lai ar to kā ar mūzikas instrumentu radītu skaņas. Šāda pieeja padara uzskatu par mūzikas instrumentu atkarīgu no pieņēmuma par to, kas konkrētajā kultūrā vai laika periodā ir mūzika. Organoloģijas praksē instrumenta iekļaušanu mūzikas instrumentu kategorijā mēdz saistīt ar tā tembra, skaņas augstuma vai ritma parametriem, nosakot, ka visiem mūzikas instrumentiem ir raksturīgs tembrs un tie rada vai nu noteikta augstuma skaņu vai skaņu kompleksus, vai arī laikā sakārtotu trokšņu secību, ko varētu raksturot kā mūzikas ritmu. Tādējādi organologa uzmanības lokā ir visi "parastie mūzikas rīki" – no koka karotēm līdz ērģelēm – neatkarīgi no to uzbūves, lai cik primitīvi vai sarežģīti tie būtu, no to lietošanas veida un no ģeokulturālās izcelsmes un vēstures.
